Senāts lēmumā norāda, ka labas likumdošanas principa kontekstā likumdevējam jau pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 bija atkārtoti jāizvērtē apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums un jāsniedz pamatojums, kāpēc tas uzskatāms par nepieciešamu un samērīgu, ievērojot Satversmes tiesas definētos kritērijus.

Senāts norāda, ka apstrīdētajā normā ietverto absolūto aizliegumu likumdevējs faktiski ir attiecinājis uz ļoti plašu dzīves gadījumu loku, tos nekādi nešķirojot pēc smaguma, nozīmīguma un citiem apstākļiem. Turklāt nosakot, ka ierobežojums strādāt ar bērniem saglabājas neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, aizliegums ir noteikts uz neierobežotu laiku, neparedzot iespēju to pārskatīt.

Satversmes tiesa norādītajā spriedumā ir atzinusi, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. Pētījumi apliecina, ka tas it īpaši ir attiecināms uz personām, kas noziedzīgu nodarījumu ir izdarījušas, būdamas nepilngadīgas, vai agrā jaunībā. Senāts konstatēja, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā pieteicējs bija nepilngadīgs – viņš bija 17 gadus vecs.

Senāta ieskatā apstrīdētā norma liedz individuāli izvērtēt katru gadījumu atsevišķi, tostarp ņemot vērā minētos apstākļus.

Individuāls izvērtējums ļautu novērst iespējamos bērnu tiesību un sabiedrības interešu apdraudējumus, jo atļauja strādāt par pedagogu bērnu izglītības iestādē nebūtu izsniedzama šaubu gadījumos, bet tikai tad, kad kompetentā iestāde gūtu pozitīvu pārliecību, ka tiks sasniegti Bērnu tiesību aizsardzības likuma mērķi. Ievērojot minēto, Senāts uzskata, ka, individuāli izvērtējot un gūstot pārliecību, ka kopš noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas persona ir mainījusies, pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi un arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma mērķi var tikt sasniegti arī tad, ja pedagoga darbu strādātu persona, kura, lai gan iepriekš sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, ar savu attieksmi pret šo noziegumu, kā arī ar savu uzvedību un darbību laikā pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas apliecinātu to, ka nerada bērnu drošības apdraudējumu un spēj bērniem radīt pareizu priekšstatu par sabiedrībā spēkā esošām normām. Dažkārt tieši persona, kura pati pieļāvusi likumpārkāpumus, bet tos patiesi nožēlojusi, ar savu personīgo pieredzi var sniegt ļoti labu audzinošu piemēru bērniem, piemēram, par to, ka cilvēkam ir iespējams pašam būtiski mainīties un būtiski mainīt arī savu dzīvi.

Izskatāmajā lietā pieteicējs vērsās Izglītības kvalitātes valsts dienestā, lūdzot izsniegt atļauju strādāt par pedagogu sporta skolā. Dienests un Izglītības un zinātnes ministrija pieņēma lēmumu liegt pieteicējam strādāt par pedagogu.

Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. (Lieta SKA-134; A420297115).