11. Aprīlis 2019 15:34
Jaunumi
Senāts uzdod EST jautājumus lietā par lūgumu izsniegt atļauju veikt medicīnisku manipulāciju citā dalībvalstī saistībā ar personas reliģisko pārliecību

Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments martā apturēja tiesvedību pieteikumā par Veselības ministrijas lēmumu neizsniegt pieteicēja dēlam veidlapu par tiesībām uz ārstēšanu, kas nodrošina personai tiesības saņemt noteiktus plānveida veselības aprūpes pakalpojumus citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Veselības ministrijas lēmums pamatots ar to, ka konkrētajā lietā nav medicīnisku iemeslu, kādēļ pieteicēja dēls pakalpojumu nevarētu saņemt Latvijas teritorijā. Konkrētais medicīnas pakalpojums valstī tiek veikts, bet, ņemot vērā, ka pieteicējs ir Jehovas liecinieks, viņš nepiekrīt konkrētās manipulācijas veikšanai ar asiņu transfūziju. 

Izskatāmajā lietā Senāts konstatēja, ka pieteicēja dēls veselības aprūpes pakalpojumu ir jau saņēmis citā dalībvalstī. Pieteicējs varētu lūgt atmaksāt no personīgajiem līdzekļiem segtos izdevumus par veselības aprūpes pakalpojumiem, ja izrādītos, ka iestāde nepamatoti atteikusi izsniegt S2 veidlapu “Apliecinājumu par tiesībām uz ārstēšanu”.

Senāts konstatēja, ka izskatāmajā lietā pieteicējam netiek liegtas tiesības atteikties no tādas viņa dēla ārstēšanas, kas neatbilst pieteicēja reliģiskajai pārliecībai. Pieteicējam arī netiek aizliegts izvēlēties viņa reliģiskajai pārliecībai atbilstošu alternatīvu ārstēšanas formu viņa dēlam. Taču viņa izvēles rezultāts ir tāds, ka šo alternatīvo ārstēšanu valsts neapmaksā, proti, izdevumi par to pieteicējam ir jāsedz no personiskajiem līdzekļiem. Senātam radās šaubas par to, vai tiek nodrošināta saprātīga proporcionalitāte starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi, ja netiek segti vispār nekādi izdevumi par personas veselības aprūpi citā dalībvalstī situācijā, kad persona reliģiskās pārliecības dēļ nevar saņemt nepieciešamo stacionāro ārstēšanu dzīvesvietas dalībvalstī.

Senāts lēmumā par tiesvedības apturēšanu analizējis Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu praksi. Senāts atzinis, ka no Eiropas Savienības Tiesā izskatītajām lietām izriet, ka „visi katru konkrēto gadījumu raksturojošie apstākļi”, kuri jāņem vērā, vērtējot, vai tikpat efektīvu ārstēšanu var veikt pacienta dzīvesvietas dalībvalstī, aptver dažādus apstākļus, kas ir saistīti ar pacienta veselību. Līdz šim Eiropas Savienības tiesa nav norādījusi, vai šādā kontekstā kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā arī citi ar pacienta veselību tieši nesaistīti apstākļi, tostarp personas reliģiskā pārliecība.

Reliģijas brīvība pati par sevi neuzliek valstij pienākumu nodrošināt, lai ikvienai personai būtu pieejama viņa reliģijas pārliecībai atbilstoša valsts apmaksāta ārstēšana visos gadījumos. Vienlaikus valstij tomēr ir pienākums rūpēties par to, lai veselības aprūpes pakalpojumi būtu kulturāli pieņemami, t.i., tādi, kas respektē atsevišķu indivīdu, mazākumgrupu un mazākumtautību kultūru. Turklāt, ja personas reliģiskajai pārliecībai atbilstošas ārstēšanas izvēle var novest pie tā, ka ārstniecības izdevumi ir sedzami no personīgajiem līdzekļiem, kamēr citām personām līdzīgu ārstēšanos apmaksā valsts, tās ir nelabvēlīgas sekas šai personai. Līdz ar to rodas jautājums, vai netiek pieļauta diskriminācija uz reliģijas pamata, ja, vērtējot, vai tikpat efektīvu ārstēšanu var veikt pacienta dzīvesvietas dalībvalstī, personas reliģiskā pārliecība netiek ņemta vērā kā viens no konkrēto gadījumu raksturojošiem apstākļiem.

Senāta ieskatā tiek pieļauta vienāda attieksme pret cilvēkiem būtiski atšķirīgās situācijās un šķietami neitrāls kritērijs jeb prakse (noteikums, ka atļauju doties uz citu dalībvalsti ar nolūku saņemt savam stāvoklim atbilstošu ārstēšanu var saņemt tikai tad, ja dzīvesvietas dalībvalstī pieejamo ārstēšanu persona nevar izmantot tikai medicīnisku un ar personas veselības stāvokli tieši saistītu iemeslu dēļ) rada īpaši nelabvēlīgas sekas personām, kas ir Jehovas liecinieki. Tāpēc Senāta ieskatā jāpārbauda, vai šai attieksmei ir leģitīms mērķis, kā arī vai pastāv saprātīga proporcionalitātes attiecība starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi.

Tāpēc Senāts apturēja lietā tiesvedību un uzdeva Eiropas Savienības tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 20. panta 2. punkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktu ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts drīkst atteikt regulas 20. panta 1. punktā minēto atļauju, ja personas dzīvesvietas valstī ir pieejama stacionārā ārstēšana, par kuras medicīnisko efektivitāti nav šaubu, taču izmantotā ārstēšanas metode neatbilst personas reliģiskajai pārliecībai?

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 8. panta 5. punkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktu ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts drīkst atteikt direktīvas 8. panta 1. punktā minēto atļauju, ja personas piederības valstī ir pieejama stacionārā ārstēšana, par kuras medicīnisko efektivitāti nav šaubu, taču izmantotā ārstēšanas metode neatbilst personas reliģiskajai pārliecībai?

Tiesvedība lietā apturēta, līdz stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.

Lieta SKA-143/2019; A420281216

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lasītākie jaunumi
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 181 iestādes
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties