Lietā bija strīds par to, vai privātpersonām pašvaldības piešķirtais pabalsts pilnā mērā jāizmaksā pašvaldībai, ja no likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” izriet, ka valsts piedalās pabalsta finansiālajā nodrošināšanā 50 % apmērā, bet valsts šo finansējumu nav piešķīrusi.

Senāts spriedumā norāda, ka apgabaltiesa pareizi šo lietu ir izlēmusi no indivīda tiesību aizsardzības viedokļa. Kaut arī Tukuma novada domes lēmumā un līgumos, ko tā noslēdza ar pieteicējiem, ir paredzēts, ka personām, kas atbrīvoja dzīvokli, tiek izmaksāti tikai 50 % no piešķirtā pabalsta summas, šīs personas varēja paļauties, ka viņiem ir tiesības uz pilno pabalsta summu un tā viņiem saprātīgā laikā tiks izmaksāta. Proti, pašvaldība valsts vārdā to netieši bija apsolījusi.

Senāts arī nepiekrīt pašvaldībai, ka līgums par pabalsta piešķiršanu ir privāto tiesību līgums. Senāts norāda, ka tiesību joma, kas regulē sociālos pabalstus, pieder publiskajām tiesībām. Tām ir visas pazīmes, kas pēc publisko privāto tiesību nošķiršanas teorijām (interešu, pakļautības un subjektu teorija) to pieskaita publiskajām tiesībām. Tiesību joma nemainās atšķirībā no tā, kādas funkcijas pašvaldība pilda. Lēmums par sociālā pabalsta piešķiršanu vienmēr būs publisko tiesību lēmums – administratīvais akts. Ja šāds lēmums tiek aizstāts ar līgumu, tas ir administratīvais līgums.

Lieta SKA-450; A420251215