Pēc 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemtās deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” Latvija sāka savas valsts praktisko atjaunošanu un valsts pārvaldes iestādes ieguva ne tikai jaunus nosaukumus, bet arī jaunu – neatkarīgai valstij atbilstošu – darbības saturu. Latvijas PSR Augstākā tiesa kļuva par Latvijas Republikas Augstāko tiesu – neatkarīgas valsts tiesu varas augstāko instanci.

Par atjaunotās Latvijas Republikas Augstākās tiesas darba sākumu var uzskatīt 1990. gada 16. maiju, kad Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatam izvirzīja Gvido Zemrībo kandidatūru. Augstākā Padome balsoja atklāti. Ar 149 balsīm par, 8 pret, 10 atturas – par Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju ievēlēja Gvido Zemrībo un uzdeva viņam iesniegt priekšlikumu par Augstākās tiesas un tās prezidija personālo sastāvu.

Gvido Zemrībo, kurš Augstākās tiesas priekšsēdētājs bija jau kopš 1985. gada, atzina, ka ievēlēšanu Latvijas Republikas „pirmā tiesneša” amatā, lai arī ne vienprātīgi, viņš vērtē daudz augstāk nekā pirmoreiz – vienbalsīgi.

Pirms balsojuma deputātiem gan bija jautājumi, uz kuriem Gvido Zemrībo izsmeļoši atbildēja, un, jāatzīst, daļa šo diskusiju ir aktuālas joprojām – arī pēc 30 gadiem. Tā deputāts Valdis Birkavs jautā, „kāds ceļš ejams, lai nostādītu tiesas varu blakus likumdošanas varai un izpildvarai, jo šobrīd tā stāv zemāk?” Uz to Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidāts atbild: „[..] Visās demokrātiskajās valstīs pastāv varas sadale. Tās autors ir pazīstamais franču apgaismotājs Monteskjē. Viņa viedokli varētu īsumā formulēt tā, ka demokrātiska valsts ir tad, ja trīs varas – likumdošanas, izpildu un tiesas – ir cita no citas izolētas, patstāvīgas un neatkarīgas. Kaut kas jau šajā ziņā ir darīts, taču acīmredzot jums, godājamie deputāti, tuvākajā laikā vajadzēs jaunu Latvijas likumu par tiesu iekārtu, kur šie jautājumi tiks attiecīgi formulēti un dotas garantijas tiesas darba neatkarībai. Tas ir pats svarīgākais moments.”

Pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja apstiprināšanas tālāk bija jāpieņem politisks lēmums, vai ļaut tiesnešiem, kas strādājuši padomju laikā, turpināt darbu. Īpaši aktuāli tas bija attiecībā uz Augstāko tiesu. Politiķi vienojās, ka Augstākās tiesas tiesnešu kandidātus izvirzīs tiesas priekšsēdētājs, bet Augstākā Padome vērtēs katra tiesneša darbu un lojalitāti individuāli. 1990. gada 11. un 12. jūnijā Augstākās Padomes sēdes darba kārtībā bija Augstākās tiesas vēlēšanas.

Par atjaunotās Augstākās tiesas darbības sākumu plašāks materiāls lasāms “Augstākās Tiesas Biļetena” 20. numurā  (152.–158. lpp.)