Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 27. augustā atcēla pieteicējam nelabvēlīgo Administratīvās apgabaltiesas spriedumu lietā par tiesībām saņemt invaliditātes pensiju. Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā cēlonis tam, ka par pieteicēju viņa nodarbinātības laikā nebija veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai, ir valsts kļūda - valsts izveidotais Satversmei neatbilstošais tiesiskais regulējums, kas šobrīd atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam ir atzīts par spēkā neesošu. Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.
Senāts šajā lietā bija vērsies ar pieteikumu Satversmes tiesā par lietā piemērojamo tiesību normu, kas bija liegusi personām ar invaliditāti būt apdrošinātām pret invaliditātes risku. Satversmes tiesa atzina strīdus normu par neatbilstošu Satversmei. Satversmes tiesa piekrita Senātam, ka personas ar jau esošu invaliditāti ir īpaši pakļautas veselības stāvokļa pasliktināšanās draudiem un tādēļ tām vēl jo vairāk ir nozīmīgs iepriekšējā ienākumu apjoma atvietojums invaliditātes riska iestāšanās gadījumā. Satversmes tiesa atzina, ka likumdevēja vēlme ar strīdus regulējumu veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību un atbrīvot šīs personas no nevajadzīgiem apdrošināšanas maksājumiem netika īstenota tiesiski un personām ar I vai II grupas invaliditāti tika nepamatoti atņemtas tiesības uz tām piemērojamu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu.
Ievērojot minēto, Senāts atzina, ka pieteicēja gadījumā taisnīguma prasībām atbilstošs risinājums būtu pieteicēja nostrādātā laika ieskaitīšana pieteicēja apdrošināšanas stāžā, turklāt, lai to darītu, nav nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, jo pietiekams pamats tam ir par strīdus normu pieņemtais Satversmes tiesas spriedums. Senāts uzsvēra, ka apstāklis, ka par pieteicēju viņa nodarbinātības laikā netika maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, konkrētajā gadījumā nevar būt šķērslis, lai pieteicējam atzītu tiesības uz invaliditātes pensiju.
Lietas faktiskie apstākļi:
Pieteicējs ir persona ar invaliditāti kopš bērnības. Trīs gadus pieteicējs ir bijis darba ņēmējs, tomēr lielākā daļa no viņa darba stāža (divi gadi un deviņi mēneši) bija veidojusies laika periodā, kad atbilstoši tolaik spēkā esošajam regulējumam darba ņēmēji, kam noteikta I vai II grupas invaliditāte, netika sociāli apdrošināti pret invaliditātes risku. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra atteica pieteicējam piešķirt invaliditātes pensiju, jo, tā kā viņa nodarbinātības laikā par viņu netika maksātas attiecīgas sociālās apdrošināšanas iemaksas, viņa sociālās apdrošināšanas stāžs sanāca mazāks par trīs gadiem. Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par invaliditātes pensijas piešķiršanu.
Lieta SKA-106/2020; A420225116
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.