Pieteicējs bija vērsies administratīvajā tiesā ar pieteikumu, lūdzot kompensēt zaudējumus, kas viņam radušies prokuratūras prettiesiskas rīcības dēļ – saistībā ar kļūdaini izvirzīto apsūdzību krimināllietā netika iesniegts prokurora protests, kā rezultātā netika līdz galam īstenotas pieteicēja kā cietušā tiesības uz taisnīgu tiesu. Pieteicējs radušos zaudējumus saistīja ar starpību no summas, ko tiesa krimināllietā nepiešķīra, bet kas, viņaprāt, būtu piešķirta, ja prokuratūra nebūtu pieļāvusi prettiesisko rīcību, t.i., tā būtu grozījusi apsūdzību uz smagāku. Pieteicēja ieskatā starp minētajām darbībām pastāv cēlonisks sakars, jo nozieguma smagums un raksturs tieši ietekmē morālās kompensācijas apmēru.

Senāts spriedumā vērsa uzmanību uz to, ka likumdevējs nav noteicis kādus minimālos morālā kaitējuma kompensācijas apmērus, bet šī jautājuma izlemšanu tā individuālās pieejas rakstura dēļ ir nodevis tiesai, līdz ar to arī nevar uzskatīt, ka kļūdainas apsūdzības dēļ kompensācijas nepiešķiršana kādā noteiktā „garantētā” apmērā var personai cēloniskā sakarā radīt zaudējumus. Senāts norādīja, ka zaudējumiem ir jābūt reāliem, taču konkrētajā gadījumā tādi lietā nav konstatējami.

Tādējādi Senāts atzina, ka Administratīvā apgabaltiesa ir pamatoti secinājusi, ka krimināllietā pirmās instances tiesas spriedumā nolemtais nepierāda, ka pieteicēja labā tiktu noteikti piedzīta morālā kaitējuma kompensācija 20 000 eiro. Citiem vārdiem, pat situācijā, ja noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija jau sākotnēji būtu bijusi noteikta pareiza, pieteicējam nebija nekāda tiesiska pamata paļauties uz to, ka, izskatot lietu apelācijas instances tiesā, morālās kompensācijas apmērs būtu bijis piešķirts vismaz tādā pašā apmērā. Tāpēc pieteicēja it kā neiegūtie 18 000 eiro nav vērtējami kā viņam reāli radušies zaudējumi.

Lieta Nr. SKA-1286/2020; A420142719