Pieteicēja bija vērsusies tiesā ar pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu izsniegta drošības sertifikāta B daļa, kas ļautu tai veikt pārvadājuma pakalpojumus iecirknī „Daugavpils-Indra-Valsts robeža”. Valsts dzelzceļa tehniskā inspekcija uzskatīja, ka, lai novērstu drošības riskus, pieteicējai vispirms jānoslēdz līgums ar Baltkrievijas dzelzceļu. Lietā izveidojusies situācija, ka pieteicējai netiek izsniegts sertifikāts, kamēr tā neuzrādīs sadarbības līgumu ar Baltkrievijas dzelzceļu, savukārt Baltkrievijas dzelzceļš sadarbības līgumu neslēgs, kamēr pieteicējai nebūs piešķirts drošības sertifikāts, kas ļauj piekļūt dzelzceļa infrastruktūrai līdz Latvijas – Baltkrievijas robežai.

Senāts konstatēja, ka lietā piemērojamās Eiropas Savienības tiesību normas paredz aktīvu valsts iesaistīšanos pārrobežu dzelzceļa satiksmes organizācijas jautājumu risināšanā, bet Latvijas likumdevējs normatīvajos aktos nav skaidri un precīzi šo pienākumu noregulējis. Tādējādi pieteicējai nav nodrošinātas tiesības, kas tai izriet no Eiropas Savienības tiesību normām un tas noved pie tā, ka šīm normām tiek atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība.

Senāts secināja, ka tāpēc apgabaltiesai šajā lietā nebija jāaprobežojas tikai ar secinājumu, ka sadarbības līguma nenoslēgšana ir faktisks šķērslis drošības sertifikāta B daļas izsniegšanai, bet tai, lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību iedarbību, bija jācenšas atrast tiesisku līdzekli, lai palīdzētu pieteicējai izkļūt no „apburtā loka”. Senāts arī norādīja iespējamos līdzekļus.

Senāts spriedumā arī vērsa procesa dalībnieku uzmanību, ka pieteicējs lietas izskatīšanas laikā apgabaltiesā var pielāgot savu pieteikumu atbilstoši tiesību normām, kuras tiesvedības laikā ir mainījušās. Tāpat Senāts vērsa procesa dalībnieku uzmanību, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, dalībniekiem būtu jācenšas strīdu izbeigt, noslēdzot mierizlīgumu.

Lieta Nr. SKA-389/2021 (A420262518).