Minētajā lietā kreditors savu prasījumu administratoram bija iesniedzis, pārkāpjot Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā daļā noteikto viena mēneša termiņu, bet iekļāvās Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktajā sešu mēnešu termiņā, skaitot no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Minētajā lietā Senāts atzina, ka galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu ir iespējams objektīvi sastādīt tikai pēc tam, kad administrators ir izpildījis viņam Maksātnespējas likuma 137. panta 3. punktā uzlikto pienākumu – apzināt parādnieka mantu un saistības pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas. Gadījumā, ja administratoram nav iesniegts neviens kreditora prasījums un vēl nav pagājis Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktais sešu mēnešu termiņš, administratoram nav tiesiska pamata sastādīt galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu, tādējādi saīsinot likumā noteikto termiņu. Līdzīgi nav iespējams sastādīt arī Maksātnespējas likuma 73. panta otrajā daļā minēto kreditoru prasījumu apmierināšanas plānu, iekams nav pieteicies neviens kreditors. Līdz ar to tiesai, izlemjot parādnieka pieteikumu par fiziskās personas bankrota procedūras un maksātnespējas procesa izbeigšanu sakarā ar kreditoru prasījumu neesamību un dodot savu vērtējumu tam, vai beidzies Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktais kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņš, vienmēr jāpārliecinās, vai ir pagājuši seši mēneši, skaitot no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Līdz ar to Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša 2019. gada 13. februāra lēmums ticis atcelts un lieta nodota jaunai izskatīšanai.