"Otrs iemesls, kāpēc šobrīd svarīgi runāt par cilvēka cieņu, ir tas, ka, manuprāt, mēs kā sabiedrība esam zemākajā cieņas kultūras punktā," sacīja senatore. Otra cilvēka noniecināšana, pazemošana, pārākuma izrādīšana ir kļuvusi par ikdienu. Noniecināšana ar pieņēmumos balstītiem apgalvojumiem tiek uztverts kā parasts diskusijas elements. Un nav runa tikai par anonīmiem komentāriem, bet tā ir ikdiena gan privātajā, gan publiskajā vidē.

To izjūt arī tiesas. Tiesas gan parasti ir iecietīgas pret asākiem vārdiem, jo saprot, ka tiesāšanās var būt emocionāla. Taču vienā no lēmumiem Senāts tomēr ir aizrādījis procesa dalībniekiem, ka tiesā iesniegtais dokuments nevar būt "samazgu spainis", kurā izgāzt negatīvās emocijas un ietvert rupjus apvainojumus iestādē un tiesā strādājošajiem. Lai arī cik smaga ir tiesvedība, tomēr attiecībās ar citiem cilvēkiem ir jāsaglabā neitrāli cieņpilna attieksme.

"Mēs esam piemirsuši, ko nozīmē cieņas kultūra – ko nozīmē cienīt sevi, cienīt kaimiņu, cienīt oponentu vai citādi domājošo. Esam aizmirsuši cienīt valsti, paturot prātā, ka necieņa pret valsts amatpersonu ir arī necieņa pret valsti," sacīja senatore.

Vai cilvēka cieņu var izmērīt naudā? Veronikas Krūmiņas īsā atbilde uz šo jautājumu bija – nē. Cilvēka cieņu nevar izmērīt naudā. Tāpat kā dzīvību, brīvību.

Civillietās visbiežāk tiek skatīts jautājums nevis par cieņu, bet par goda un reputācijas aizskārumu, prasot atvainošanos, nepatiesu ziņu atsaukšanu, arī naudas kompensāciju. Iepriecinoša tendence, kas vērojama Senāta praksē, ir tas, ka vērā ņemams skaits šādu lietu tiek izbeigtas, noslēdzot izlīgumu.  

Savukārt administratīvajās lietās persona no valsts pārsvarā lūdz nevis kompensāciju, bet kādas darbības veikšanu vai konkrēta lēmuma pieņemšanu. Iespējams, tieši tas atspoguļo cilvēka cieņas vērtību, proti, nevis tās izteiksme naudā, bet gan prasība pēc konkrētas darbības vai lēmuma. Te var nosaukt lietas par sociālajiem jautājumiem (pensijām, pabalstiem), jautājumiem, kas saistās ar miruša cilvēka ķermeni, ieslodzīto uzturēšanās apstākļiem.

Par atbildi uz jautājumu, vai cieņu var atgūt ar tiesas palīdzību, senatore ilgi šaubījusies, līdz sev atbildējusi, ka jā, var atgūt. Cieņas jautājumā nozīme ir cilvēka subjektīvām sajūtām. Un ir svarīgi, ka tiesa, kuras uzdevums ir atrisināt strīdu, ar savu autoritāti pasaka, ka apvainotājs ir rīkojies necienīgi. Tas var dot iekšējo mieru un gandarījumu. Tāds arī ir tiesas uzdevums demokrātiskā tiesiskā valstī – aizsargāt un nodrošināt cilvēka cieņu, diskusijas noslēgumā sacīja Veronika Krūmiņa.

Satversmes tiesas un Augstākās tiesas organizētajā diskusiju "Kurš vairāk vai cik vērta ir cilvēka cieņa?" piedalījās Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova, Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko un psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs. Diskusiju vadīja žurnāla "Jurista Vārds" galvenā redaktore Dina Gailīte.