Protestā prokurors lūdz pilnībā atcelt Rīgas apgabaltiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Prokuratūras ieskatā, izlemjot iesniegto kasācijas protestu, ir nepieciešams sniegt likuma "Par valsts noslēpumu" 5. panta 4. punkta juridisko interpretāciju, izvērtējot visas attiecināmās nacionālās un starptautiskās tiesību normas, kā arī ņemot vērā Satversmes tiesas un Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedumos paustās atziņas. Šādas interpretācijas sniegšana Senāta nolēmumā novērstu turpmāku atšķirīgu viedokļu veidošanos par minētās tiesību normas saturu un jēgu.

Viens no galvenajiem argumentiem, kas bija pamatā attaisnojoša sprieduma pieņemšanai, ir apelācijas instances tiesas (turpmāk arī - tiesa) sniegtā interpretācija likuma "Par valsts noslēpumu" 5. panta 4. punktā ietvertajai tiesību normai. Tajā noteikts, ka "aizliegts piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību".

Valsts apsūdzības ieskatā tiesa kļūdaini secināja, ka likuma "Par valsts noslēpumu" 5. panta 4. punktā noteikts absolūts aizliegums piešķirt valsts noslēpuma statusu informācijai par korupcijas gadījumiem, tajā skaitā informācijai par iespējamiem korupcijas gadījumiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir tikuši izmeklēti vai nav, vai ir noskaidrota un saukta pie kriminālatbildības vainīgā persona vai nav.

Valsts apsūdzības ieskatā korupcijas gadījums šī likuma izpratnē ir tikai tāds, kas ir konstatēts likumā noteiktā kārtībā. Aizliegums piešķirt valsts noslēpuma statusu nevar tikt attiecināts uz operatīvajā darbībā iegūtu informāciju par iespējamiem korupcijas gadījumiem, kas vēl nemaz nav drošticami konstatēti vai ir pierādīti tikai līdz zināmai (parasti - zemai) ticamības pakāpei.

Valsts apsūdzības ieskatā tiesa nav ņēmusi vērā, ka uz operatīvajā darbībā iegūtas informācijas par iespējamiem korupcijas gadījumiem pieejamību attiecināmi arī citos nacionālajos un starptautiskajos tiesību aktos noteiktie ierobežojumi, tādēļ likuma "Par valsts noslēpumu" 5. panta 4. punktā ietvertās tiesību normas saturs noskaidrojams, sistēmiski interpretējot plašāku tiesību normu loku.

Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 1. pantam operatīvās darbības veikšanai pilnvarota iestāde savu funkciju izpildē veic gan atklātas, gan slepenas tiesiskas darbības, ievērojot likuma "Par valsts noslēpumu" prasības. Operatīvās darbības likuma 24. panta pirmā daļa paredz, ka operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija ir klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija vai valsts noslēpuma objekts, bet minētā likuma 27. panta 5. punktā noteikts, ka operatīvās darbības subjektiem un to amatpersonām ir pienākums nodrošināt operatīvās darbības slepenību un garantēt operatīvās darbības pasākumos iesaistīto personu konfidencialitāti un drošību.

Ierobežojumu noteikšana informācijas par iespējamiem korupcijas gadījumiem pieejamībai atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas 13. panta (d) daļas (ii) punktā noteiktajam, ka sabiedrības līdzdalība cīņā pret korupciju jāveicina, cita starpā, aizsargājot brīvību meklēt, saņemt, publicēt un izplatīt informāciju, kas ir saistīta ar korupciju. Šāda brīvība var būt pakļauta noteiktiem ierobežojumiem, taču tikai tādiem, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami citu tiesību vai cieņas respektēšanai un nacionālās drošības vai sabiedriskās kārtības, vai arī sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

Atzīstot par pareizu apelācijas instances tiesas spriedumā sniegto likuma "Par valsts noslēpumu" 5. panta 4. punkta interpretācijas rezultātu, tiktu sasniegts pilnīgi prettiesisks rezultāts - būtu aizliegts ne vien piešķirt valsts noslēpuma statusu, bet arī jebkādā citā veidā ierobežot pieejamību informācijai par iespējamiem korupcijas gadījumiem, kas vēl ir tikai pārbaudāmi. Tādā gadījumā operatīvajā darbībā iegūtajai informācijai par iespējamiem korupcijas gadījumiem nedrīkstētu piešķirt nekādu tās publisko pieejamību ierobežojošu statusu, tajā skaitā Operatīvās darbības likuma 24. panta pirmajā daļā paredzēto ierobežotas pieejamības informācijas statusu, vai pat tikai Kriminālprocesa likuma 375. pantā noteikto izmeklēšanas noslēpuma statusu. Šādā situācijā jebkura persona, iesniedzot attiecīgu pieprasījumu Informācijas atklātības likuma 10. panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā, varētu piekļūt pilnīgi visai operatīvās darbības subjektu, kā arī izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras rīcībā esošai operatīvās darbības rezultātā iegūtai informācijai par iespējamiem korupcijas gadījumiem.

Likuma "Par valsts noslēpumu" 5. panta 4. punkta interpretācijas rezultāts apelācijas instances tiesas spriedumā atzīstams par kļūdainu arī tā iemesla dēļ, ka tiesību normas interpretācijas rezultāta izvēlē priekšroka dodama tiem argumentiem (un attiecīgi tam iztulkošanas metodes rezultātam), kas konkrētajā situācijā sniedz iespējami taisnīgāko risinājumu (sk. Meļķisis E. Tiesību normu iztulkošana. Likums un Tiesības. 2000, Nr. 9.-281. lpp.). Operatīvajā darbībā iegūtas informācijas par iespējamiem korupcijas gadījumiem pielīdzināšana vispārpieejamai informācijai nevar tikt atzīta par taisnīgāko risinājumu, jo tas būtiski ierobežo vai pat padara par neiespējamu šādas informācijas pārbaudīšanu un turpmāko izmantošanu operatīvajā darbībā, tajā skaitā ar korupciju saistīto noziedzīgo nodarījumu atklāšanā.

Operatīvās darbības likuma 27. panta 5. punktā paredzēts amatpersonu pienākums nodrošināt operatīvās darbības slepenību un garantēt operatīvās darbības pasākumos iesaistīto personu konfidencialitāti un drošību.

Operatīvās darbības slepenība nevar tikt nodrošināta, ja iespējamā kukuļošanā iesaistītajām personām kļūst zināms, ka iestāde, kuras funkcija ir korupcijas atklāšana, tajā skaitā ar slepenām operatīvās darbības metodēm, ir informēta par viņu koruptīvajām darbībām vai nodomiem. Bez papildu pierādījumu iegūšanas atzīstams par pašsaprotamu, ka persona, par kuras iespējamo noziedzīgo rīcību ar augstu ticamības pakāpi var tikt veikta pārbaude ar slepenām operatīvās darbības metodēm, ievēros paaugstinātu piesardzību, lai operatīvās darbības subjekts nevarētu iegūt nekādas papildu ziņas par šīs personas saistību ar iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Slepenība kā operatīvās darbības princips ir atzīts arī Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos.

Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 secinājumu daļas 20.3. punktā ietverta atziņa, ka "ar Operatīvās darbības likuma regulējumu likumdevējs ir izteicis savu gribu nodrošināt operatīvās darbības pasākumu konfidencialitāti. Iegūtās informācijas ierobežotā pieejamība izskaidrojama ar operatīvās darbības raksturu un uzdevumiem. Operatīvās darbības likums nenosaka operatīvās darbības subjekta tiesības vai pienākumu informēt personu par veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem pēc to pabeigšanas. Savukārt personas informēšana par operatīvās darbības pasākumiem to veikšanas laikā būtu pretrunā ar Operatīvās darbības likuma 2. pantā noteiktajiem operatīvās darbības uzdevumiem."

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978. gada 6. decembra sprieduma lietā Klass un citi pret Vāciju 58. punktā pausta atziņa, ka "rīcība vai draudi, pret ko ir vērsti vairāki novērošanas pasākumi, var turpināties gadiem ilgi, pat vairākus desmitus gadu, pēc šo pasākumu pārtraukšanas. Vēlāka paziņošana katrai personai, kuru ir ietekmējis izbeigts [operatīvās darbības] pasākums, var apdraudēt ilgtermiņa mērķi, kura dēļ novērošana tika uzsākta. Turklāt, kā pamatoti konstatēja Federālā konstitucionālā tiesa, šāds paziņojums var kalpot, lai atklātu slepeno dienestu darba metodes un darbības jomas un pat identificēt to aģentus."

No sprieduma lietā Klass un citi pret Vāciju 58. punktā paustās atziņas secināms, ka ziņu izpaušana par operatīvās darbības subjekta informētību par personas iespējamām noziedzīgajām darbībām (ko varētu izsecināt no iestādes paziņojuma par iepriekš veiktām slepenām tiesiskām darbībām pret konkrētu personu) var apdraudēt ilgtermiņa mērķi, kura dēļ operatīvā darbība tika uzsākta.

No minētā izriet, ka operatīvajā darbībā, kas cita starpā tiek veikta, lai atklātu korupcijas gadījumus, ir jānodrošina tās slepenība. Tā attiecināma ne tikai uz informāciju par korupcijas gadījuma pārbaudi, izmantojamām slepenām metodēm un tml., bet arī uz faktu, ka operatīvās darbības subjekta rīcībā ir informācija par konkrētu korupcijas gadījumu. Ar iespējamo korupcijas gadījumu saistīto personu informēšana par iestādes informētību būtiski apgrūtina jeb samazina iespējas operatīvajā darbībā iegūt korupcijas gadījuma atklāšanai un citu operatīvās darbības mērķu sasniegšanai noderīgu informāciju.