Senāta Krimināllietu departaments 1. martā daļēji atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu krimināllietā apsūdzībā pret bijušo Apdrošināšanas akciju sabiedrības "Rīgas slimo kase" valdes locekli. Senāts atzina kā pamatotus apgabaltiesas secinājumus par apsūdzētā vainu līdzekļu izšķērdēšanā un kaitējuma kompensācijas - 660 774, 65 eiro - piedziņu par labu Rīgas pilsētas pašvaldībai. Tomēr atcēla apgabaltiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu un lietu šajā daļā nodeva jaunai izskatīšanai.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz konkrētiem lietā iegūtiem un spriedumā izvērtētiem pierādījumiem, ir konstatējusi apsūdzētā darbībās visas nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Apsūdzētā vainīgums viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīts ārpus saprātīgām šaubām. Proti, apelācijas instances tiesa konstatēja, ka, pamatojoties uz apsūdzētā noslēgtajiem vienošanās protokoliem Apdrošināšanas akciju sabiedrības "Rīgas slimo kase" (turpmāk AAS RSK) apmaksāja SIA "Trīs A brokers" pakalpojumus 660 774,65 eiro, kas netika veikti. Senāts norāda, ka apgabaltiesa pamatoti atzinusi, ka AAS RSK valdes priekšsēdētāja darbības rezultātā AAS RSK akcionāram Rīgas pašvaldības (turpmāk RP) SIA "Rīgas satiksme" nodarīts tiešs materiāls zaudējums.
Senāts atzina par pamatotu apelācijas instances tiesas secinājumu, ka apsūdzētā noziedzīgās darbības acīmredzami pārsniedza viņam kā valsts amatpersonai ar likumu piešķirto pilnvaru un tiesību robežas. Tāpat apelācijas instances tiesa, nosakot kaitējuma kompensāciju par labu Rīgas pilsētas pašvaldībai, ir izvērtējusi visus apsūdzētā kasācijas sūdzībā atkārtotos argumentus un motivēti tos noraidījusi.
Vienlaikus Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, iztiesājot lietu, ir nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 41. panta 2.1 daļu, kas ir Kriminālprocesa likuma 574. panta 1. punktā norādītais Krimināllikuma pārkāpums. Proti, apelācijas instances tiesa nav pareizi noteikusi apsūdzētajam piemērojamo naudas sodu. Apelācijas instances tiesai tas bija jānosaka tādā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā, kāds tas bija apelācijas instances tiesas sprieduma taisīšanas dienā, nevis kāds tas ir bijis laikā, kad apsūdzētajam izskatāmajā lietā noteikts naudas sods ar pirmās instances tiesas spriedumu.
Senāta lēmums. Lieta Nr. SKK-43/2022 (11517014609).
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.