Apstrīdētā norma

• Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmais teikums (turpmāk – apstrīdētā norma):

“Personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā, ir tiesīgas turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē bez laika ierobežojuma, bet projektēšanā vai būvekspertīzē — ne ilgāk kā līdz 2020. gada 31. decembrim..”

Augstāka juridiska spēka normas

• Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pants:

“Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”

• Satversmes 91. panta pirmais teikums:

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.”

• Satversmes 106. panta pirmais teikums:

“Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai..”

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc Rūdolfa Liberta (turpmāk – Pieteikuma iesniedzējs) pieteikuma.

Pieteikuma iesniedzējs 2009. gadā ieguvis būvprakses sertifikātu un patstāvīgās prakses tiesības ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanā. Savukārt likumdevējs 2013. gada 9. jūlijā pieņēmis jaunu Būvniecības likumu, kura 13. panta piektā daļa citstarp paredz, ka patstāvīgas prakses tiesību iegūšanai projektēšanā nepieciešama otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Atbilstoši apstrīdētajai normai Pieteikuma iesniedzējs kopš 2021. gada 1. janvāra zaudējis patstāvīgas prakses tiesības ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanā, jo nav ieguvis minēto izglītību.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav pienācīgi apsvēris nepieciešamību personām ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, kas jau iepriekš ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības, šo tiesību saglabāšanai noteikt prasību pēc otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības. Tāpat apstrīdētajā normā noteiktais termiņš neesot samērīgs. Turklāt salīdzināmā situācijā – attiecībā uz inženierizpēti – paredzētas tiesības turpināt patstāvīgu praksi bez laika ierobežojuma. Tādējādi ar apstrīdēto normu esot nesamērīgi ierobežotas viņam Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, pārkāpts 1. pantā ietvertais tiesiskās paļāvības princips un 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips.

Tiesas secinājumi

Par 106. panta tvērumu

Satversmes tiesa secināja, ka patstāvīgās prakses tiesības nozīmē projektētāja papildu tiesības strādāt savā profesijā pašpietiekamā veidā un tās kā profesijas fundamentāls aspekts ir atsevišķi aizsargājamas. Tātad Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā personas tiesības patstāvīgajā praksē nodarboties ar projektēšanu un saglabāt šīs tiesības nākotnē. [15.2]

Par apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz to, lai paaugstinātu pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību ieguvušo un patstāvīgu praksi projektēšanā īstenojošo personu izglītības, kā arī no tās izrietošo prasmju, kompetenču un zināšanu līmeni. Citstarp no personas izglītības ir atkarīga šīs personas darba kvalitāte. Tātad apstrīdētā norma kalpo tam, lai būtu nodrošināta būvprojekta kvalitāte un atbilstība normatīvajiem aktiem un attiecīgi arī gan būves kvalitāte un drošums, gan arī citu cilvēku tiesības, tostarp tiesības uz dzīvību, veselību un labvēlīgu vidi. [19.]

Par apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai

Noteiktas prasmes, kompetences un zināšanas ir iegūstamas tikai otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmu apguves rezultātā.

Personas izglītības līmeņa paaugstināšana sekmē personas spējas kvalitatīvi veikt tai uzticēto darbu, attiecīgi nodrošinot arī citu cilvēku tiesību ievērošanu un sabiedrības drošības interešu aizsardzību.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.[21.3.]

Par apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma nepieciešamību leģitīmā mērķa sasniegšanai

Būvinženieris ir būvniecības jomā reglamentēta profesija, savukārt projektēšana ir viena tās no specialitātēm, kurās iespējams iegūt patstāvīgās prakses tiesības.

Reglamentētā profesijā var strādāt tikai tāda persona, kas citstarp ir ieguvusi prasītā līmeņa kvalifikāciju, ko apliecina atbilstošs dokuments. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis nav sasniedzams ar prakses uzraudzību un kvalifikācijas paaugstināšanu, jo tos nevar definēt kā daļu no personas kvalifikācijas.

Tāpat par mazāk ierobežojošu līdzekli nav uzskatāma atļauja būvspeciālistiem ar pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību turpināt patstāvīgās prakses tiesību īstenošanu bez papildu pārbaudēm. Izglītības prasības ir noteiktas ar mērķi nodrošināt būvdarbu kvalitāti un drošumu, tādēļ nav pieļaujama šo prasību atlikšana līdz tam brīdim, kad darbu nozarē uzsāks personas, uz kurām paaugstinātās prasības attieksies kā uz jaunajiem speciālistiem, kuri nomainīs iepriekšējos speciālistus.

Savukārt individuāla eksaminācija, kurā tiktu pārbaudītas katra speciālista zināšanas un noskaidrots, vai tam nepieciešams apgūt otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību, ne vien neļautu tādā pašā kvalitātē sasniegt leģitīmo mērķi un neatbilstu reglamentētās profesijas dabai, bet arī uzliktu nesamērīgu slogu valsts finanšu un citiem resursiem. [22.2.-22.3.]

Par iespējām apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā iegūt nepieciešamo izglītību

Satversmes tiesa secināja, ka personām bija pieejamas vairākas studiju programmas, kurās tās varēja iegūt nepieciešamo izglītību.

Laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim personai bija iespēja uzsākt studijas vēlākos studiju posmos, ja tika atzīti tās iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtie rezultāti. Savukārt kopš 2018  gada 17. augusta personai bija iespēja uzsākt studijas vēlākos studiju posmos arī tad, ja tika atzītas tās ārpus formālās izglītības apgūtās un profesionālajā pieredzē iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences. Ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu atzīšana iespējama arī pēc imatrikulācijas.

Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais pārejas periods bija pietiekami ilgs, lai personai būtu reālas iespējas iegūt prasīto izglītību, ja vien tā aktīvi izmantoja tai sniegtās iespējas un aizstāvēja savas tiesības. [24; 25.2.-25.4.]

Par apstrīdētās normas atbilstību 91. panta pirmajam teikumam

Lēmumu par to, kuras nodarbošanās ir savstarpēji grupējamas, ir pieņēmis likumdevējs. Būvniecības likuma 13. pantā un ilgstoši arī apstrīdētajā normā inženierizpētei, projektēšanai un būvekspertīzei noteikts vienāds regulējums attiecībā uz patstāvīgās prakses tiesību iegūšanu iepretim būvuzraugiem un būvdarbu vadītājiem, kuriem noteiktas arī zemākas pieļaujamās izglītības prasības. Tādējādi personas, kas bija ieguvušas pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību un vēlējās turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē, atradās vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. [30.2.]

Tiesības būvinženieriem ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību būvinženiera studiju programmā turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē bez laika ierobežojuma netika īpaši pamatotas. Tieši pretēji – komisijas sēdēs tika sniegts normas saturam pretējs skaidrojums, pamatojot tikai grozījumu attiecināšanu uz citiem subjektiem.

Arī arguments, ka apstrīdētās normas nepieciešamas, lai novērstu būvspeciālistu (tostarp personu, kas ir tiesīgas veikt inženierizpēti) trūkumu, nav uzskatāms par atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi, jo tas klaji disonē ar apstrīdētās normas sākotnējo mērķi – citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība – un to nemaz vairs neļauj sasniegt, turklāt jebkurā gadījumā būtu tikai normas jeb grozījumu pieņemšanas mērķis, bet ne atšķirīgo attieksmi pamatojošs mērķis.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. [32.1.-32.2.]

Par brīdi, ar kuru tiesību normas zaudē spēku

Lai varētu novērst tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu, likumdevējam nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu izpēti un veikt noteiktas konceptuālas izvēles. Līdz ar to likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks jauna regulējuma noteikšanai.

Satversmes tiesa nosprieda:

1. Atzīt Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmo teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam.
2. Atzīt Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2023. gada 1. janvāra.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.