Uzskatu šo par kārtējo "naglu LR tiesiskuma zārkā". Biju šajā lietā advokāts. Nevienam, tostarp, likuma grozījumu dēl, šis spriedums vairs neko neietekmē, taču rada nopietnas bažas par procesiem tiesu varā. Ceru, ka atradīšu laiku arī konstruktīvākai kritikai - gan atsevišķā rakstā JV, gan arī oficiālā sarakstē. Šaubos, ka ir kāda perspektīva to izvērtēt ECT, nav arī pamata vērties ST.
Senāts neatklāj kā tiek izskatītas lietas rakstveida procesā. No dažu bijušo senatoru rakstiem JV izriet, ka senatori vispār var nebūt kopā lietas izskatīšanas laikā, vien apmainoties attālināti ar sprieduma projektu. Visticamāk tā notika arī šajā lietā, tāpēc ir patiesa interese - kurš šo nolēmumu (tā projektu) faktiski ir rakstījis, kurš un kādā secībā lasījis, labojis, akceptējis. Gandrīz katrs tā secinājums ir absurds vai aplams. Tā, piemēram, secinājums, ka likumā ierakstītā nomas maksa vēl ir jāpārstiprina tiesai, ir vairāk nekā absurds, kas neatbilst nevienai no tiesību normu interpretācijas metodēm, kā arī tiesu praksei un judikatūrai šī vārda īstenajā izteiksmē.
Šaubos, ka tā ir nekompetence, ar to domājot izglītības un pieredzes trūkumu. Tā noteikti nav arī korupcija. Visticamāk tā ir jau bieži presē un aptaujās pieminētā tiesas ietekmēšanās no preses un sabiedrības, tiesnešiem baidoties pieņemt likumīgu un pamatotu, bet nepopulāru (populistus un sabiedrības vairākumu) neapmierinošu spriedumu. Administratīvās tiesas, tāpat kā Satversmes tiesa, ir cilvēka pamattiesību jeb Satversmes sargs. Mazākuma sargs no vairākuma iegribām, jo tā ir galvenā katras valsts konstitūcijas cilvēktiesību sadaļas jēga – mazākuma vai pat indivīda interešu aizstāvība no vairākuma vēlmēm un interesēm, tās salāgojot.
Ar līdzīgu nepatiku lasīju Senāta nolēmumus līdzīgās lietās, piemēram, Senātam atstājot spēkā liegumu reģistrēt UR Latvijai klaji naidīgu personu laikrakstu (Lieta Nr. A420286916, SKA-90/2020), vai atstājot spēkā PTAC lēmumu par liegumu patērētāju kreditētājiem cedēt savus prasījumus pret patērētajiem (proti, rīkoties ar savu kustamo mantu, vienlaikus aizmirstot, ka bez šādas vai tādas cesijas šādi norēķini mūsdienās vairs nenotiek vispār, lieta Nr. A420186317, SKA-68/2021).
Pretenzijas izraisa tieši senatoru pirmšķietamais populistiskais nihilisms pret likumu, ko nemazināja pat mans personīgais riebums vai pat naids pret prokrieviskajām karu slavinošajām organizācijām, kā arī ātro kredītu firmām jeb augļotājiem. Taču tiesai demokrātiskā republikā nav tiesību paplašināt Satversmes 1., 83., 90., 91. 92. un 105. panta tvērumu, cilvēka pamattiesības, tostarp, īpašumtiesības ierobežojot nevis ar likumu, bet ar tiesnešu (un PTAC darbinieku) personīgajiem uzskatiem par labo un ļauno. Pat slepkavām ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Arī zagļiem un izvarotājiem ir tiesības izdot savus laikrakstus un pienākums tos pēc darbības uzsākšanas reģistrēt.
Šādi tiesu nolēmumi padara mūsu valsti par Krievijai un Baltkrievijai līdzīgiem, kur sodīt, notiesāt vai iesēdināt cietumā var katru..