Apstrīdētās normas

Krimināllikuma 82. panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 2016. gada 10. maijam (turpmāk – apstrīdētā Krimināllikuma norma):

“Par publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai likvidēt citādā veidā – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.”

2016. gada 21. aprīļa likumu „Grozījumi Krimināllikumā” (turpmāk – 2016. gada 21. aprīļa grozījumi) citstarp Krimināllikuma 82. pants izslēgts no Krimināllikuma. Minētā likuma pārejas noteikums (turpmāk – apstrīdētais pārejas noteikums) nosaka: „Šā likuma nosacījumi neattiecas uz personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.”

Augstāka juridiska spēka normas

• Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pants: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”
• Satversmes 92. panta otrais teikums: “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.”
• Satversmes 100. panta pirmais teikums: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.”

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc fiziskas personas konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzējs interneta vietnē publicēja uzsaukumu, kurā aicināja vākt parakstus par Latvijas Republikas iestāšanos Amerikas Savienoto Valstu sastāvā. Ar tiesas spriedumu pieteikuma iesniedzējs tika atzīts par vainīgu apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka šī norma aizskar viņam Satversmes 100. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz vārda brīvību.

Ar 2016. gada 21. aprīļa grozījumiem apstrīdētā Krimināllikuma norma tika izslēgta no Krimināllikuma, bet apstrīdētais pārejas noteikums noteic, ka šādi grozījumi neattiecas uz personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu līdz grozījumu spēkā stāšanās dienai. Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētais pārejas noteikums aizskar viņam Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertās pamattiesības un pārkāpjot no tiesiskas valsts principa atvasināto un Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošo personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās.

Tiesas secinājumi

Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes 100. panta pirmais teikums ietver tiesības paust uzskatus, arī tādus uzskatus, kas izaicina pastāvošo valsts iekārtu un kas tiek īstenoti ar miermīlīgiem līdzekļiem.

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas bija izteikušas atšķirīgus viedokļus par apstrīdētās Krimināllikuma normas tvērumu un tās piemērošanu. Lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmei, Satversmes tiesa visupirms noskaidroja šīs normas mērķi un patieso jēgu.

Interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu, Satversmes tiesa norādīja, ka tās teksts citstarp liecina par to, ka personas saukšanai pie kriminālatbildības nepieciešams konstatēt noteiktu darbību – aicinājuma publisku izteikšanu. Līdz ar to apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilstoši tās tekstuālajai redakcijai aizliedz jebkāda veida publiskus aicinājumus likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību. Tomēr, lai noskaidrotu tiesību normu saturisko tvērumu, tostarp krimināltiesību normu saturisko tvērumu, ir jāizmanto arī citas tiesību normu interpretācijas metodes.

Izvērtējot likumdošanas procesa materiālus, Satversmes tiesa secināja, ka likumdevēja nolūks bija apstrīdēto Krimināllikuma normu turpmāk iekļaut Krimināllikuma 81. pantā un ka ir notikušas diskusijas par šīs normas tekstuālo redakciju un tvērumu, kā arī to, ka šajā diskusijā likumdevējs ir apzinājies vārda brīvības kā cilvēka pamattiesību nozīmīgumu.

Vērtējot apstrīdētās Krimināllikuma normas tvērumu, Satversmes tiesa secināja, ka tā sistēmiski saskan ar Satversmē un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) ietvertajām personas pamattiesībām un tādējādi pati par sevi neveido kolīziju ar personas pamattiesībām, proti, tiesībām uz vārda brīvību. Satversmes tiesa uzsvēra, ka apstrīdēto Krimināllikuma normu nevar interpretēt plaši, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu, kurā tā funkcionē. Ievērojot Satversmes 100. panta pirmo teikumu un Konvencijas 10. pantu, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās Krimināllikuma normas sistēmiskai interpretācijai pretējs būtu tāds secinājums, ka tā paredz atzīt par krimināli sodāmiem jebkāda veida publiskus aicinājumus likvidēt valstisko neatkarību. Proti, personas saukšanai pie kriminālatbildības par apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu nepietiek ar publiska aicinājuma veikšanas fakta konstatējumu, ja nevērtē konkrēto situāciju un personas izteikumus pēc būtības.

Sistēmiski interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu kopsakarā ar personas tiesībām uz vārda brīvību, Satversmes tiesa secināja, ka tajā ir paredzēta kriminālatbildība tikai par tādu publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kas rada reālu valsts un sabiedrības interešu apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma mērķi.

Satversmes tiesa uzsvēra, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma kalpo tam, lai aizsargātu valsti un tās demokrātiju. Šī norma sekmē pašaizsargājošās demokrātijas principa īstenošanu. Tāpat tika atzīts, ka apstrīdētās Krimināllikuma normas objektīvais mērķis ir vērsties pret personām, kuras izsaka tādus publiskus aicinājumus likvidēt valstisko neatkarību, kuri pārsniedz vārda brīvības robežas un reāli apdraud Latvijas Republikas valstisko neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilstoši tās mērķim un patiesajai jēgai paredz kriminālatbildību tikai par tādu publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kurš rada reālu valsts un sabiedrības interešu apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma mērķi.

Satversmes tiesa atzina, ka tās sniegtā apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija personai nodrošina Satversmes 100. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizsardzību. Šādā veidā, atbilstoši Satversmei interpretējot un piemērojot apstrīdēto Krimināllikuma normu, vienlaikus tiek novērsts arī pamats apšaubīt tās konstitucionalitāti. Tādējādi Satversmes tiesa atzina par nepamatotu pieteikuma iesniedzēja pieņēmumu, ka tiesību normu kolīziju ar augstāka juridiska spēka tiesību normām rada apstrīdētā Krimināllikuma norma. Savukārt krimināllietas faktisko apstākļu izvērtēšana un personas izdarītā nodarījuma kvalifikācija nav Satversmes tiesas kompetencē. Līdz ar to lietā daļā par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmes 100. panta pirmajam teikumam tiesvedība tika izbeigta.

Savukārt attiecībā uz personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās, kas piemērojams arī gadījumā, kad konkrētais nodarījums atzīts par krimināli nesodāmu, Satversmes tiesa norādīja, ka tas ir ietverts Satversmes 1. pantā un 92. panta otrajā teikumā to kopsakarā.

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskatīja, ka likumdevējs, jaunajai tiesību normas redakcijai pievienojot norādi „Satversmē neparedzētā veidā”, ir atzinis par krimināli nesodāmu publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību Satversmē paredzētā veidā. Tomēr Satversmes tiesa atzina, ka norāde „Satversmē neparedzētā veidā” vienīgi precizē izteiktā aicinājuma veidu, bet nemaina darbības saturu un jēgu. Līdz ar to Krimināllikuma 81. pantā citstarp ir paredzēta kriminālatbildība par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, kāds paredzēts apstrīdētajā Krimināllikuma normā. Papildus tam, Satversmes tiesa arī secināja, ka Krimināllikuma 81. pantā paredzētais nodarījums ir sodāms bargāk un tādējādi jaunā tiesību norma ir uzskatāma par pieteikuma iesniedzējam pat nelabvēlīgāku.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka tā kā 2016. gada 21. aprīļa grozījumi Krimināllikumā neparedz atzīt apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu par krimināli nesodāmu un jaunais regulējums arī citādi nav labvēlīgāks, nav konstatējams tas, ka pieteikuma iesniedzēja pamattiesības būtu aizskartas.

• Satversmes tiesa nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2021-34-01 “Par Krimināllikuma 82. panta pirmās daļas redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 2016. gada 10. maijam, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 2016. gada 21. aprīļa likuma „Grozījumi Krimināllikumā” pārejas noteikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam”.

Lēmums nav pārsūdzams.

Lēmuma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.