Savā 2018. gada 28. novembra iesniegumā Tiesai iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 5. panta 1. punktu (aizturēšanas pamatojums), 5. panta 3. punktu (aizturētās personas nodošana tiesai vai citai amatpersonai) un 5. panta 4. punktu (tiesas kontrole pār aizturēšanas tiesiskumu), sūdzējās, ka viņa aizturēšana 2018. gada 17. februārī uz aizdomu pamata par kukuļņemšanu bijusi nepamatota, ka viņš nekavējoties pēc aizturēšanas netika nodots tiesā un viņam nebija pieejama procedūra, lai vēlāk tiesas ceļā apstrīdētu viņa aizturēšanas pamatotību un tiesiskumu.

Par Konvencijas 5. panta 1. punktu

Vispirms Tiesa secināja, ka iesniedzēja sūdzība šajā aspektā nebija acīmredzami nepamatota un nebija citu iemeslu to noraidīt. Tāpēc, vērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa atsaucās uz tās judikatūrā nostiprinātajiem vispārējiem principiem. Proti, lai personas aizturēšana atbilstu Konvencijas 5. panta 1. punkta prasībām: a) ir jābūt pamatotām aizdomām, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu; b) aizturēšanas mērķim ir jābūt nogādāt personu kompetentajā iestādē; c) aizturēšanai ir jābūt tiesiskai un jāatbilst nacionālajos tiesību aktos noteiktajai kārtībai. Turklāt personas brīvību nedrīkst ierobežot patvaļīgi vai ļaunā ticībā.

Piemērojot šos principus izskatāmajā lietā, attiecībā uz pirmo kritēriju Tiesa secināja, ka iesniedzējs tika turēts aizdomās par kukuļņemšanu. Tiesa atzīmēja, ka, aizturot iesniedzēju un klātesot viņa aizstāvim, amatpersonas nekavējoties sagatavoja aizturēšanas protokolu, nopratināja viņu un veica vairākas izmeklēšanas darbības, kurās piedalījās arī iesniedzējs. Vērtējot pret iesniedzēju vērsto aizdomu pamatotību, Tiesa atzīmēja, ka tās balstījās uz divu personu iesniegumiem, kas saturēja apgalvojumus par iespējamiem koruptīviem darījumiem. Šie apgalvojumi bija pietiekami nopietni un detalizēti un norādīja uz konkrētām personām, lai izmeklēšanas iestāde nekavējoties uzsāktu to pārbaudi. Savukārt apstāklis, ka šie iesniegumi attiecās uz notikumiem 2013.–2014. gadā, nekādā veidā neietekmēja aizdomu pamatotību. Attiecībā uz otro kritēriju Tiesa atzīmēja, ka, lai gan iesniedzēju nenogādāja pie tiesneša, viņš tika atbrīvots pirms Kriminālprocesa likumā atļautā 48 stundu aizturēšanas termiņa iestāšanās – pēc tam, kad izmeklēšanas iestāde bija secinājusi, ka iesniedzēja aizturēšana vairs nebija nepieciešama. Līdz ar to Tiesa secināja, ka iesniedzējs tika aizturēts, lai veicinātu izmeklēšanu un sasniegtu tās mērķus, proti, lai pēc viņa nogādāšanas izmeklēšanas iestādē varētu vai nu apstiprināt vai kliedēt pret viņu esošās aizdomas. Vērtējot iesniedzēja aizturēšanas tiesiskumu un atbilstību nacionālajos tiesību aktos noteiktajai kārtībai jeb trešo kritēriju, Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā bija ievēroti visi Kriminālprocesa likumā paredzētie personas aizturēšanas pamati un noteikumi. Tiesa arī atzīmēja, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma normām personas aizturēšanai nebija nepieciešams tiesneša lēmums.

Atbildot uz iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa aizturēšana pārkāpa Eiropas Centrālās bankas Ģenerālpadomes locekļa procesuālo imunitāti, Tiesa atsaucās uz Eiropas Savienības tiesas 2021. gada 30. novembra spriedumu lietā C-3/20 par Rīgas rajona tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar iesniedzēja kā Eiropas Centrālās bankas Ģenerālpadomes locekļa iespējamo imunitāti pret tiesvedību, un atzīmēja, ka tai nav pamata apšaubīt izmeklēšanas iestādes izdarītos secinājumus, ka izmeklējamais noziedzīgais nodarījums nebija saistīts ar Eiropas Centrālās bankas Ģenerālpadomes locekļa pilnvaru izpildi.

Visbeidzot Tiesa noraidīja iesniedzēja apgalvojumus, ka viņa aizturēšana esot bijusi patvaļīga un nav bijusi nepieciešama. Attiecībā uz iesniedzēja apgalvoto, ka kriminālprocesuālie līdzekļi ir tikuši izmantoti politisku mērķu sasniegšanai, Tiesa, ņemot vērā šīs sūdzības tvērumu, uzskatīja, ka tās rīcībā esošie materiāli šādus apgalvojumus neapstiprina. Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs tika atbrīvots pirms likumā atļautā maksimālā 48 stundu aizturēšanas termiņa un lūgums viņu atbrīvot pret drošības naudu tika apstiprināts nekavējoties. turklāt nekas no lietā esošajiem materiāliem neliecināja, ka iesniedzējs tika aizturēts nolūkā izdarīt pret viņu kādu spiedienu. Savukārt attiecībā uz iesniedzēja apgalvoto, ka viņa aizturēšana bija ieilgusi, jo pēdējās 30 stundas ar viņu netika veiktas izmeklēšanas darbības, Tiesa uzskatīja, ka šis apstāklis automātiski nepadara viņa aizturēšanu par patvaļīgu. Tiesa atzīmēja, ka šajā laikā aktīvi turpinājās dažādas izmeklēšanas darbības, pierādījumu iegūšana un apstrāde, kas bija izšķiroša un nepieciešama, ņemot vērā izmeklēšanas agrīno stadiju.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa secināja, ka kriminālprocesā pret iesniedzēju pastāvošās aizdomas bija pamatotas, iesniedzēja aizturēšana bija tiesiska un Konvencijas 5. panta 1. punkts nebija pārkāpts.

Par Konvencijas 5. panta 4. punktu

Lemjot par sūdzības par Konvencijas 5. panta 4. punkta pārkāpumu pieņemamību izskatīšanai pēc būtības, Tiesa vispirms noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, vēršoties ar individuālo sūdzību Satversmes tiesā. Atsaucoties uz tās līdzšinējo judikatūru, Tiesa atzīmēja, ka Satversmes tiesa var izvērtēt tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, taču tā nevar novērst iespējamos likuma robus. Tāpat Tiesa iepriekš bija atzinusi, ka Satversmes tiesa nav efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis sūdzībās par Konvencijas 5. panta 4. punkta iespējamo pārkāpumu, jo Satversmes tiesai nav tiesību atbrīvot aizturētās personas. Savukārt, vērtējot valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzējs nebija ievērojis Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņu pēc galīgā lēmuma pieņemšanas sūdzības iesniegšanai, Tiesa vispirms pārbaudīja, vai iesniedzēja izsmeltie tiesību aizsardzības līdzekļi bija efektīvi. Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs izmantoja Kriminālprocesa likuma 337. pantā paredzēto vispārējo sūdzības kārtību, iesniedzot sūdzību par izmeklēšanas iestādes darbībām uzraugošajam prokuroram un amatā augstākiem prokuroriem. Lai gan saskaņā ar Kriminālprocesa likumu prokuroriem ir tiesības izskatīt šādas sūdzības, tomēr prokuratūras uzraudzība nav uzskatāma par “tiesas” veikto aizturēšanas kontroli Konvencijas 5. panta 4. punkta izpratnē. Tiesas ieskatā, prokuratūras uzraudzība nebija efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis sūdzībās par tiesas kontroles neesamību, un tādēļ lietā pieņemto galīgo prokurora lēmumu nevar ņemt vērā sešu mēnešu termiņa aprēķināšanai. Rezultātā Tiesa secināja, ka iesniedzējam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi un sešu mēnešu termiņš bija aprēķināms no viņa atbrīvošanas brīža, proti, 2018. gada 19. februāra. Tā kā iesniedzējs sūdzību Tiesā iesniedza 2018. gada 28. novembrī, Konvencijā noteiktais termiņš nebija ievērots, un Tiesa atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. un 4. punktu.

Par Konvencijas 5. panta 3. punktu

Attiecībā uz sūdzības pieņemamību izskatīšanai pēc būtības Tiesa atzīmēja, ka gadījumos, kad aizturētās personas tiek atbrīvotas, viņas nav nepieciešams nekavējoties nogādāt tiesā. Apstāklis, ka personai netiek celta apsūdzība vai viņa netiek tiesāta, pats par sevi nerada Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpumu. Tāpat Konvencijas pārkāpumu nerada situācijas, kurās aizturētās personas tiek atbrīvotas vēl pirms kļūst iespējama šo persona nogādāšana tiesā. Šajā lietā Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs bija aizturēts apmēram 46 stundas un šis laika posms nepārsniedza ar likumu atļauto 48 stundu termiņu personas aizturēšanai bez tiesas lēmuma. Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja aizturēšana atbilda gan Konvencijas 5. panta 3. pantā noteiktajām prasībām, gan arī pašas Tiesas judikatūrai. Līdz ar to Tiesa šo iesniedzēja sūdzību noraidīja kā acīmredzami nepamatotu.

Tiesas spriedumam ir pievienots trīs tiesnešu – Ivana Jelič (Melnkalne), Mattias Guyomer (Francija) un Siofra O’Leary (Īrija) – daļēji piekrītošais un daļēji nepiekrītošais viedoklis.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2022. gada 10. novembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas nolēmumu datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas nolēmumu datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (56425/18) un sprieduma pasludināšanas datums (10/11/2022).

Fakti lietā “Rimšēvičs pret Latviju”

Iesniedzējs ir bijušais Latvijas Bankas prezidents.

Sūdzības pamatā ir procesuālās darbības kriminālprocesā, kuru 2018. gada 15. februārī uz aizdomu pamata par kukuļņemšanu atbildību pastiprinošos apstākļos ierosināja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).

2018. gada 16. februāri KNAB veica vairākas aizturēšanas un izdarīja kratīšanas iesniedzēja birojā, viņam piederošos īpašumos, kā arī citās telpās. 2018. gada 17. februārī plkst. 18.30 KNAB aizturēja un nopratināja iesniedzēju kā aizdomās turēto. 2018. gada 18. februārī KNAB turpināja izmeklēšanas darbības, veicot kratīšanas vairākos iesniedzējam piederošos īpašumos un transportlīdzekļos, nopratinot lietā esošos lieciniekus, kā arī veica kratīšanās izņemto pierādījumu apskati.

2019. gada 19. februārī plkst. 12.00 iesniedzēja aizstāvis iesniedza KNAB izmeklētājam lūgumu atbrīvot iesniedzēju pret drošības naudu 100 000 EUR apmērā, kā arī iesniedza drošības naudas iemaksas apstiprinājumu. Plkst. 16.50 iesniedzējs tika atbrīvots no īslaicīgās aizturēšanas vietas. Pēc atbrīvošanas iesniedzējs tika nopratināts kā aizdomās turētais kukuļņemšanā atbildību pastiprinošos apstākļos.

Pēc atbrīvošanas iesniedzējs iesniedza vairākas sūdzības KNAB un Ģenerālprokuratūrai par viņa aizturēšanas kārtību. Iesniedzēja sūdzības tika noraidītas kā nepamatotas, cita starpā norādot, ka iesniedzējs savās sūdzības bija nepareizi interpretējis uz lietu attiecināmās Kriminālprocesa likuma normas un to piemērošanas kārtību.