No šķīrējtiesas sprieduma izriet, ka prasība šķīrējtiesā celta nolūkā panākt rokas naudas 56 000 eiro samaksu piespiedu kārtā, lai gan, kā uzsvēris Senāts, tiesisks pamats tiesas ceļā pieprasīt rokas naudas samaksu, pamatojoties uz apsolījumu, kas saskaņā ar Civillikuma 1727. pantu nerada tiesiskas sekas, nepastāv. Līdz ar to šādas saistības nodibināšana ar tiesas spriedumu ir atkāpe no civiltiesībām raksturīgā privātautonomijas un līguma slēgšanas brīvības principa.

Senāta lēmumā secināts, ka šķīrējtiesa nemaz nav pievērsusies rokas naudas institūta būtības un tās samaksas tiesisko seku skaidrošanai, tā vietā aprobežojoties ar vispārīgu atsaukšanos uz pacta sund servanda (līgumi ir jāpilda) principu un nepilnīgi atreferētu juridiskajā literatūrā paustu atziņu.

Pirmās instances tiesas tiesnesis, lemjot par izpildu raksta izsniegšanu, motīvu pietiekamību šķīrējtiesas spriedumā vispār nav vērtējis. Tādā veidā tiesnesis par pieļaujamu atzinis situāciju, kurā ar šķīrējtiesas spriedumu tiek apieta Civillikumā noteiktā kārtība saistību nodibināšanai labprātīgi.

Senāts atzinis, ka protestā pamatoti norādīts uz būtiskiem procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, jo tiesnesis pretēji Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 6. punkta prasībām nav vērtējis šķīrējtiesas procesa atbilstību Šķīrējtiesu likuma noteikumiem, proti, Šķīrējtiesu likuma 1. pantam, saskaņā ar kuru tiesiskā regulējuma viens no galvenajiem mērķiem ir nodrošināt taisnīgu strīda izskatīšanu šķīrējtiesā.

Ievērojot minēto, Senāts nolēma tiesneša lēmumu atcelt un pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu pastāvīgās šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei nodot jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.