Prasība par pirkuma līguma atzīšanu par dāvinājumu Vidzemes rajona tiesā bija iesniegta pēc tam, kad nekustamā īpašuma kopīpašnieks citā lietā bija uzsācis tiesvedību pret SIA par izpirkuma tiesības īstenošanu uz otra kopīpašnieka atsavināto kopīpašuma daļu. Turklāt izpirkuma tiesības īstenotājs netika uzaicināts kā lietas dalībnieks lietā par pirkuma līguma atzīšanu par dāvinājumu.  Līdz ar to tika aizskartas viņa likumiskās intereses, jo saskaņā ar Civillikuma 1383. pantu dāvinājuma līgums liedz izmantot izpirkuma tiesību.

Ģenerālprokurora protestā norādīts, ka SIA prasība par pirkuma līguma atzīšanu par dāvinājumu celta pret tādām fiziskām personām, kurām no apstrīdētā pirkuma līguma neizriet nekādas tiesības vai intereses. Līdz ar to starp prasītāju un atbildētājiem lietā nav saskatāmas civiltiesiskas attiecības, bet tikai prasītājas vienpusēja vēlme mainīt nekustamā īpašuma darījuma nosaukumu.

Protestā minētos argumentus Senāts atzinis par pamatotiem, secinot, ka tiesa, pretēji Civilprocesa likuma 23. panta pirmajā daļā piešķirtai kompetencei izskatīt civiltiesiska rakstura strīdus, starp pusēm pastāvošas tiesiskās attiecības esības vai neesības izvērtēšanai nemaz nav pievērsusies un nav apsvērusi, vai prasītājiem šajā lietā vispār ir prasības tiesība.

Senāts atcēla Vidzemes rajona tiesas 2021. gada 17. decembra spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai citā sastāvā.