Ir aizvadīts vēl viens gads.

Arī šogad varu teikt, ka kopumā tiesu sistēma darbojas labi. Protams, arī mums kā visiem, kuri darbojas, nevis tikai runā, ir kļūdas, bet tās mēs analizējam un veicam pasākumus to novēršanai nākotnē.

Ko nozīmē “labi”? “Labi” – tas jāskatās kontekstā. Kontekstā ar šo konkrēto brīdi un tajā pieejamajiem konkrētajiem resursiem – cilvēkresursiem, laika resursiem, materiālajiem resursiem. Nav noslēpums, ka joprojām ir izteiktas cilvēkresursu problēmas tiesās – trūkst pietiekami kvalificētu juristu, kuri vēlētos kļūt par pirmās instances tiesas tiesnešiem, vēl sliktāk ir ar tiesnešu palīgiem. Ir problēmas ar materiāltehniskajiem resursiem, konkrēti, ar e-lietu, kura joprojām nedarbojas tā, kā tai būtu jādarbojas efektīvā tiesā. Bet mēs tiekam galā. Ne tik labi, kā varētu, ja nebūtu šo problēmu, bet tiekam.

Tas nenozīmē, ka nevar labāk arī ar visām šīm problēmām. Un tas nenozīmē, ka nevajag labāk. Kā zināms, no jebkuras bezizejas ir vismaz divas izejas. Vienkārši jāmeklē un jākustas. Labs piemērs ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kura savām resursu trūkuma radītajām reālās pārslodzes problēmām meklē un atrod ļoti saprātīgus risinājumus.

Un par to arī šodienas saruna.

Konferences jēga un temats

Tiesnešu konference ir forums, kurā vienīgo reizi gadā sastopas Latvijas tiesnešu lielākā daļa. Tas uzliek konferencei zināmu latiņu. Ja nošķir tiesnešu pašpārvaldes veidošanas funkciju, kura kopš Covid laika jau ir iegājusies neklātienes formātā, vienlaikus saglabājos visas iespējas uzklausīt un iztaujāt kandidātus attālināti, ikgadējai klātienes konferencei paliek vairāk laika mūsu kopējo aktuālo jautājumu apspriešanai. Un, ņemot vērā, ka konference pulcina vienkopus visu specializāciju un instanču tiesnešus, šī ir unikāla iespēja runāt par jautājumiem, kuri patiešām skar gan ikvienu no mums, gan arī sabiedrību kopā, kurai mēs visi kalpojam. Tāpēc, manā skatījumā, tiesnešu konference nav labākā vieta, kur apspriest šaurus juridiskus nozaru jautājumus, piemēram, par atšķirībām starp noilgumu un prekluzīvo termiņu u.tml. Tam ir paredzēti citi jau funkcionējoši tiesnešu forumi, piemēram, regulārās dažādu instanču tiesnešu tikšanās un profesionālās diskusijas pa nozarēm. Tiesnešu konferencei ir augstāka latiņa un augstāki mērķi. Mūsdienu tiesnesim ir pienākums būt ieinteresētam un zinošam ne vien lietu skatīšanā, bet arī tiesu sistēmiskajos jautājumos.

Tāpēc šodienas konferences temats ir nesaraujami saistīts ar vienu no Tieslietu padomes stratēģijas prioritātēm – tiesu efektivitātes celšanu. Vienā teikumā – kā paraudzīties uz tiesu sistēmu kopumā tā, lai atrastu tajā noslēptās efektivitātes rezerves, kuras mēs ikdienā nepamanām. Kas jādara, lai tiesu instances darbojas nevis kā vienkārši saskaitāmie 1-2-3 katrs ar savām “interesēm”, bet kā vienota mehānisma elementi sinerģijā.

Mērķis ir nevis vienkārši parunāties parunāšanas pēc, bet lai dotu iespēju izteikties, izskanēt idejām, kuras pēc tam varētu ieviest. Ceru, ka mums visiem kopā tas izdosies.

Vispirms paraudzīsimies uz Latvijas tiesas pašreizējo stāvokli, arī salīdzinošā aspektā.

Tiesnešu skaits

Latvijā ir 29 tiesneši uz 100 000 iedzīvotājiem. Salīdzinājumam (noapaļojot):

• Francijā, Zviedrijā, Norvēģijā – 11
• Lielbritānijā – 4
• Portugālē, Somijā – 19
• Dānijā – 7
• Igaunijā – 18

Latvija šajā rādītājā atpaliek tikai no Balkānu valstīm, Bulgārijas un Monako, kur tiesnešu skaits pret iedzīvotāju skaitu ir vēl lielāks.

Tiesu budžets

% no valsts budžeta

• Latvija – 1,05
• Igaunija – 0,66
• Portugāle – 0,72
• Vācija – 0,78
• Dānija – 0,32
• Somija – 0,41
• Lietuva – 0,62
• Īrija – 0,71

Latvijai priekšā ir tikai Rumānija, Polija un Bulgārija

% no IKP

• Latvija – 0,46
• Igaunija – 0,27
• Portugāle – 0,35
• Vācija – 0,40
• Dānija – 0,17
• Somija – 0,23
• Lietuva – 0,23
• Īrija – 0,18

Lietu skaits

Salīdzinājumā ar citām valstīm

Latvijā pēc Justice Scorboard datiem uz 2020.gadu ir viens no mazākajiem lietu skaitiem uz 100 00 iedzīvotājiem civil- un komercstrīdos un administratīvajos strīdos. (https://commission.europa.eu/system/files/2022-05/eu_justice_scoreboard_2022.pdf)

Samazinājums pa gadiem

Kopējā statistika rāda, ka pēdējo četru gadu laikā lietu skaits uz vienu tiesnesi ir samazinājies par aptuveni 25%.

Vienlaikus par aptuveni tādu pašu apmēru ir arī krities vidējā tiesneša izskatīto lietu skaits.

Toties termiņi šajā periodā ir palikuši apmēram tajā pašā līmenī, svārstības ir salīdzinoši nenozīmīgas uz abām pusēm.

Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu – ar šādiem rādītājiem nav nekāda pamata raudzīties uz ekstensīvajiem attīstības modeļiem, prasīt vairāk vakanču un vairāk naudas. Situācijā, kad lietu skaits būtiski samazinās, produktivitāte samazinās tādā pašā apmērā, un termiņi paliek nemainīgi, es teiktu, ka redzams zināms balanss.

Tieslietu padome darbojas, lai radītu vienotu, uz objektīviem datiem veidotu tiesu politiku, efektīvu, augsti profesionālu tiesu.

Ne reizi vien esmu teicis, ka tam bija jābūt izdarītam 20 gadus atpakaļ. Diemžēl tiesu organizatoriskā un fiskālā padotība izpildvarai un politiskās kultūras līmenis līdz šim nav ļāvis to izdarīt. Man nav šaubu, ka šāds modelis strādā kādās valstīs ar dziļām demokrātijas tradīcijām un augstu politisko kultūru. Latvijā šis modelis nedarbojas, un visas tiesu sistēmā uzkrātās problēmas ir tam pierādījums! Man ļoti žēl, ka nevar to paveikt ātrāk, bet 20 gadu neizdarītie darbi nav paveicami pāris gados.

Es neredzu alternatīvu Tieslietu padomes uzņemtajam kursam uz tiesu neatkarības un efektivitātes celšanu. Sabiedrība prasa profesionālu, efektīvu, objektīvu tiesu, un tai ir visas tiesības to prasīt. Savukārt mūsu visu, es uzsveru – MŪSU VISU, pienākums ir to nodrošināt. Nedrīkst būt attieksme “es te tikai skatu lietas, un lieciet mani mierā”. Mūsdienu tiesnesim ir jāsaprot viņa vieta valsts konstitucionālo orgānu struktūrā un pilnā apmērā jāapzinās savi pienākumi pret sabiedrību ne vien lietu skatīšanā, bet arī tiesu sistēmas kvalitātes, uzticamības un prestiža nodrošināšanā. Tas ietver arī piedalīšanos pašpārvaldē un atbildīgu izturēšanos pret pašpārvaldes vēlēšanām. Esmu to jau teicis kolēģiem vizīšu laikā tiesās, un pateikšu to vēlreiz visiem kopā: esmu vīlies, ka pašpārvaldē tiek ievēlēti daži kolēģi, kuri novērtē tiesu darbu ar 5 ballēm no 5, kā tas notika aizpagājušajā tiesnešu neklātienes konferencē. Cilvēciski saprotu, ka gribas, lai kāds tevi novērtē, pačubina aiz auss un paslavē. Bet tiesnesis sava amata, statusa un profesionālisma dēļ nedrīkst pakļauties populismam un personiskas emocionālās labsajūtas dēļ pazaudēt spēju raudzīties uz lietām objektīvi. Es nesaku, ka tiesu sistēma jāvērtē ar 1, 2 vai pat 3 no 5. Bet vērtējums viennozīmīgi nav 5 no 5. Un man ir bažas, ka, ar šādu attieksmi nonākot pašpārvaldē, netiks pienācīgi veiktas pašpārvaldes funkcijas, jo “viss taču ir pilnīgā kārtībā”, 5 balles no 5!

Bažas rada arī dalība neklātienes konferencē kandidātu uzklausīšanas stadijā.

Šī gada 17. aprīlī kandidātu uzklausīšanu tiešraides laikā skatījās 19 tiesneši, bet līdz šodienai videoieraksts ir noskatīts kopā 79 reizes. Balsojumā piedalījās 450 tiesneši. Vai secinājums varētu būt, ka tikai 18% tiesnešu ir ieinteresēti pašpārvaldes veidošanas jautājumos?

Spēcīga, aktīva, objektīva pašpārvalde, adekvāta tiesnešu atlase, apmācība, spriedumu vadlīnijas, lietu izskatīšanas metodoloģija, normāla objektīva statistika – tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt tiesu profesionalitāti sabiedrības interesēs paliekoši ilgtermiņā.

Zinu, ka ir neapmierinātie ar šīm pārmaiņām, un tas ir dabiski jebkurā organizācijā. Interesanti ir tas, ka šī neapmierinātība sasniedz dažas dzirdīgas ausis arī ārpus tiesām. Bet par laimi Latvijas sabiedrībai, šīs ausis ir nospiedošā mazākumā gan sabiedrībā, gan politiskajās aprindās. Lielum lielais vairākums saprot, ka tiesai jāattīstās profesionālisma un efektivitātes virzienā. Un beidzot pēc 30 gadiem ir arī politiskais atbalsts tiesu organizatoriskajai un fiskālajai neatkarībai no izpildvaras. Protams, mēs uzklausām arī atšķirīgos viedokļus un pārbaudām pret tiem savas pozīcijas pamatotību. Tas ir normāls diskusiju režīms. Bet, kolēģi, latiņu nolaist mēs nevaram, jo tas ir nepieciešams sabiedrībai, tas ir nepieciešams mūsu tautai, tas ir nepieciešams, lai mūsu bērni varēt dzīvot labākā sabiedrībā. Piemēram, runājot par atlasi, – no šodienas atlases ir tieši atkarīga tiesas kvalitāte nākamajos 20–30 un pat 40 gadus. Tās, kolēģi, ir divas paaudzes! Teikšu tieši, jo tā ir mana dziļākā pārliecība: ja kāds nesaprot šo tiesas, tiesnešu pašpārvaldes un individuāla tiesneša atbildību pret sabiedrību vai apzināti ignorē to, tas nespēj pilnā apmērā izprast un pildīt tiesneša funkciju modernā demokrātiskā sabiedrībā.

Ja man vienā teikumā jāpasaka Tieslietu padomes virzība šobrīd – tas ir ceļš uz augsti profesionālu un augsti efektīvu tiesu sistēmu, kura nav atkarīga no politiskajām un individuālajām nejaušībām – politiskās varas maiņas, tiesu priekšsēdētāju maiņas u.tml. Tas ir stratēģisks un taktiski smalks darbs, kuru nevar risināt ar mums tik ierastajām metodēm – ielāpu likšanu.

Viens no kopainas elementiem – efektivitātes uzlabošanas veidu meklēšana ārpus ekstensīvās attīstības modeļa. Šodienas konferences temats ir par vienu no tiem – par tiesu instanču mijiedarbības efektivizēšanu.

Piemēram.

Tiekoties ar tiesnešiem, praktiski visās pirmās instances tiesās izskan pārmetumi apgabaltiesām par to, ka daža laba apelācijas instances prakse degradē pirmās instances tiesu darbu un padara to neefektīvu. Parasti tiek minēti divi piemēri.

Pirmais, lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez virzības civilprocesā atcelšana gadījumos, kad ir saņemti nesaprotami un nepilnīgi prasības pieteikumi. Pirmās instances tiesneši stāsta, ka šādos gadījumos apgabaltiesu pozīcija pārsvarā ir tāda, ka jāņem pretī visi pieteikumi, jārosina lieta un izskatīšanas gaitā viss jāprecizē. Zinot lietu ierosināšanas standartus citās valstīs (piem., pieteikumam jābūt tādam, lai uz tā pamata nepieciešamības gadījumā varētu taisīt aizmugurisku spriedumu), varu visnotaļ droši apgalvot, ka šāda pieeja tiktu atzīta par klaji neefektīvu. Kāpēc? Tāpēc, ka tukšgaitā tiek darbināts tiesas mehānisms, lai gan nav izpildītas minimālās likumiskās prasības pieteikumam. Bieži vien šīs prakses dēļ tiek pilnīgi nepamatoti darbināta ne vien pirmā instance, bet visas trīs. Un nez kādēļ šajos gadījumos tiek piemirsts, ka arī otrai pusei ir tiesības uz taisnīgu tiesu, tai skaitā tiesības uzreiz zināt, par ko ir lieta, nevis neziņā gaidīt tiesas sēdi, īsti pat nesaprotot, pret ko viņam vispār būtu jāaizstāvas.

Otrais, pierādījumu pieņemšana civillietās apelācijas instances tiesā. Lai gan likumdevējs jau sen ir izdarījis grozījumus, kuri tiesvedības efektivitātes nolūkos aizliedz to darīt, izņemot īpašus gadījumus, tas joprojām tiek praktizēts. Rezultātā sabiedrībā joprojām dominē viedoklis, ka pirmās instances tiesa nav nopietna un ka īstā tiesāšanās sākas apelācijā. Pirmkārt, šāda prakse, ja pierādījumu pieņemšanai nav likumā paredzēto priekšnoteikumu, ir prettiesiska. Ja tiesnesis uzskata, ka šī norma pārkāpj pamattiesības, ir jāsniedz pieteikums Satversmes tiesā, nevis jāpārkāpj likums, pat neargumentējot pierādījumu pieņemšanu. Otrkārt, arī šajā gadījumā visbiežāk tiek pārkāptas otras puses tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesnesim nostājoties pirmās puses aizstāvja pozīcijās, turklāt pretēji likumā tieši noteiktajam. Treškārt, tas tiešām grauj pirmās instances tiesas autoritāti un padara tiesu sistēmu neefektīvu, jo pirmā instance šajos gadījumos faktiski ir strādājusi tukšgaitā.

Kolēģi, ir jāsaprot viena elementāra lieta: tiesas resurss nav mūsu personiskais resurss. Tas ir sabiedrības resurss. Tie ir nodokļu maksātāju līdzekļi, kuri darbina tiesu sistēmu. Un tiesu sistēma ir dārga. Tāpēc mums ir pienākums darbināt to efektīvi. Un arī lietas dalībniekiem ir jābūt efektīviem.

Kā redzam, abos gadījumos runa visticamāk ir par neadekvātas instanču mijiedarbības radītām tiesas efektivitātes problēmām. Un tās nav vienīgās. Var runāt arī par apelācijas robežām, par kasācijas robežām, par to, kādā apmērā lieta skatāma apelācijā, vai lietas skatīšana “pēc būtības” apelācijā nozīmē, ka jādublē pilnībā skatīšana pirmajā instancē, vai kasācijas instance patiešām nejaucas iekšā pierādīšanas un vērtēšanas aspektos utt.

Šīs mijiedarbības efektivizēšana ir šodienas temats.

Mijiedarbība starp instancēm pastāv, tas ir fakts. Jautājums – cik tā ir efektīva, kā to padarīt produktīvāku, nedublēties, samazināt lietu izskatīšanai nepieciešamos resursus, vienlaikus ceļot kvalitāti vai, kā minimums, nezaudējot to.

• Vairāk par konferenci