Šajā lietā ar prasības pieteikumu tiesā vērsusies komercsabiedrība, kas sniedz atbalsta pakalpojumus jaunajiem basketbolistiem. Komercsabiedrība 2009.gadā noslēgusi līgumu ar nepilngadīgu jauno basketbolistu un viņa vecākiem, ar kuru prasītāja apņēmusies sniegt jaunajam sportistam basketbolista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumus, par ko basketbolists apņēmies maksāt atlīdzību 10% apmērā no saviem ieņēmumiem, ko viņš gūs līguma darbības laikā jeb 15 gadu laikā kopš līguma noslēgšanas. Prasītāja norādījusi, ka ir izpildījusi līgumā noteiktās saistības, savukārt atbildētāji pārkāpuši līguma noteikumus, jo nav samaksājuši līgumā paredzēto atlīdzību par saņemtajiem pakalpojumiem.

Pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa prasību noraidījusi sakarā ar līguma neatbilstību patērētāju tiesību aizsardzības normām, kas pieņemtas, ieviešot Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, proti, ka atlīdzības apmērs ir acīmredzami nesamērīgs ar pakalpojuma sniedzēja ieguldījumu un kā tāds tas atzīstams par netaisnīgu līguma noteikumu. Prasītāja iesniegusi kasācijas sūdzību. Kasācijas sūdzībā izvirzīts arguments, ka līgums pieskaitāms „jaunās cerības” sportistu līgumiem, kuriem kasatora ieskatā patērētāju tiesību aizsardzības normas nav piemērojamas.

Apsvēris tiesību jautājumus, uz kuriem lietā būtu jāsniedz atbildes, Senāts nolēma uzdot Eiropas Savienības Tiesai vairākus prejudiciālos jautājumus un apturēt tiesvedību lietā līdz likumīgā spēkā stāsies Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.

Senāts konstatēja, ka Eiropas Savienības Tiesa līdz šim savā judikatūrā nav pievērsusies patērētāju tiesību aizsardzības normu piemērojamībai sporta jomā, kā arī savā lēmumā vērsa uzmanību uz atšķirībām Eiropas Savienības dalībvalstu tiesu praksē attiecībā uz patērētāju tiesību normu piemērojamību līdzīgiem līgumiem, ko noslēguši sporta klubi un jaunie sportisti.

Pārlūkojot Eiropas Savienības Tiesas judikatūru sporta tiesību jomā un apsverot apstākli, ka nepastāv īpašs regulējums, kas no Direktīvas 93/13 tvēruma izslēdz sporta nozarē slēgtus līgumus, kuri atbilstoši šīs direktīvas normām var tikt kvalificēti kā līgumi, kas noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un patērētāju, Senāts nesaskatīja, ka būtu pamats minētās direktīvas regulējumu neattiecināt uz līgumu, ko savas saimnieciskās darbības ietvaros noslēdzis sporta klubs un jauns sportists, kas vēl nav uzsācis profesionālā sportista karjeru.

Ar saviem jautājumiem Senāts citastarp lūdz Eiropas Savienības Tiesu skaidrot, vai līguma noteikums, saskaņā ar kuru jaunajam sportistam jāmaksā atlīdzība 10% apmērā no ieņēmumiem līguma darbības laikā (15 gadus), izteic līguma galvenā priekšmeta definīciju, vai arī izteic cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem Direktīvas 93/13 normu izpratnē, vai šis noteikums ir uzskatāms par tādu, kas nav sastādīts vienkāršā un skaidri saprotamā valodā šīs direktīvas izpratnē un vai tad, ja līguma noteikums nebūtu atzīstams par netaisnīgu direktīvas izpratnē, valsts tiesa šādu noteikumu tomēr varētu atzīt par negodīgu, balstoties uz valsts tiesību normām.

Līdzās jautājumiem par Direktīvas 93/13 normu attiecināmību uz līgumiem, kas noslēgti ar profesionālo karjeru vēl neuzsākušiem sportistiem, Senāts vērsa Eiropas Savienības Tiesas uzmanību arī uz to, ka tās judikatūrā, kas attiecas uz šīs direktīvas normu piemērošanu, līdz šim nav aplūkots jautājums, kā vērtējams apstāklis, ka patērētājs līguma noslēgšanas brīdī bijis nepilngadīgs. Ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktā paredzēto bērnu aizsardzību, Senāta ieskatā ir būtiski noskaidrot, kā tiesai faktiski pārliecināties, vai līgums, ko slēdzis piegādātājs un patērētājs, kas līguma noslēgšanas brīdī bijis nepilngadīgs, nav pretējs bērna interesēm. Tāpat Senāts lūdza Eiropas Savienības Tiesu sniegt skaidrojumu par to, vai līgums, kas noslēgts starp pakalpojumu sniedzēju un patērētāju, kas līguma noslēgšanas brīdī bijis nepilngadīgs, un viņa vecākiem un kas saista nepilngadīgo kā patērētāju, pārmērīgi neierobežo nepilngadīgās personas tiesības uz īpašumu, ko aizsargā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts.

Senāta lēmums. Lieta SKC-306/2023 (C68353420)