Satversmes tiesā pēc 13. Saeimas divdesmit divu deputātu un Ventspils valstspilsētas pašvaldības domes pieteikuma tika izskatīta apvienotā lieta par normām, kas paredz pāreju uz jaunu ostu pārvaldības modeli un nosaka jaunās ostas pārvaldes rīcību ar pašvaldības mantu. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantā un 101. panta otrās daļas pirmajā teikumā ietvertajam pašvaldības principam, jo tiekot pārkāptas pašvaldības tiesības piedalīties ostas pārvaldībā, kā arī tiesības rīkoties ar tās mantu un attiecīgi gūt ieņēmumus.

Satversmes tiesa atzīmēja, ka pašvaldības demokrātiskā valstī kalpo tam, lai iedzīvotāji iesaistītos savas vietējās kopienas lietu pārvaldībā. Pašvaldības institucionālās pastāvēšanas un funkcionālās kompetences tiesības veido pašvaldības principu. Satversmes tiesa secināja, ka no pašvaldības principa izriet tostarp valsts pienākums tiesiskajās attiecībās ar pašvaldību ievērot tās kompetenču autonomijas principu, finanšu autonomijas principu un konsultēšanās principu.

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību pašvaldības kompetenču autonomijas principam, Satversmes tiesa atzina, ka ostu pārvaldības modeļa izvēle ir likumdevēja kompetence. Tas, kādu ostu pārvaldības modeli likumdevējs izvēlas un kādā veidā pašvaldības tajā tiek iesaistītas, ir lietderības jautājums. Rīgas ostas un Ventspils ostas pārvaldība jau sākotnēji ir bijusi valsts pārvaldes funkcija. Neatkarīgi no tā, vai pašvaldības vēsturiski bija iesaistītas ostu pārvaldībā, Rīgas ostas un Ventspils ostas pārvaldības funkciju īstenošana nebija un nav saistīta ar kādām no likumā noteiktajām pašvaldības autonomajām kompetencēm.

Vērtējot no finanšu autonomijas principa izrietošās pašvaldības tiesības, Satversmes tiesa secināja, ka viens no likumdevēja mērķiem, nododot ostas pārvaldes valdījumā zemi, bija nodrošināt pietiekamu ekonomisko pamatu ostu saimnieciskajai darbībai un attīstībai. Tas apstāklis, ka Ventspils pašvaldības noslēgtās vienošanās rezultātā vēsturiski izveidojusies tāda situācija, ka uz ostas teritorijā esošās zemes atrodas pašvaldībai un privātpersonām piederošas būves, neietekmē likumā noteiktos ostas teritorijas izveides mērķus. Proti, ostas pārvaldes valdījumā tiek nodota tāda manta, kas ir nepieciešama likumā noteikto ostu funkciju izpildei. Tāpēc nav pamata ostas teritorijā iekļaut tādus īpašumus, kas nav nepieciešami ostas funkciju veikšanai. Tādējādi arī aizliegums atsavināt pašvaldībai piederošu zemi trešajām personām ir attiecināms uz tādu zemi, kurai atbilstoši likumā noteiktajam jābūt ostas pārvaldes valdījumā, un pašvaldībai kā īpašniecei jau sākotnēji bija ierobežotas iespējas rīkoties ar šo zemi un gūt labumu no tās. Citstarp Satversmes tiesa atzina, ka ieņēmumi, ko pašvaldība var gūt no ostas teritorijā esošo nekustamo īpašumu atsavināšanas, nav uzskatāmi par tādu ar likumu noteiktu finansējuma avotu, kas nodrošinātu pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanu.

Visbeidzot Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdēto normu izstrāde ir balstīta uz pētījumu un likumdošanas procesā pašvaldības tikušas uzklausītas.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka ar apstrīdētajām normām nav pārkāpts no Satversmes 1. pantā un 101. panta otrās daļas pirmajā teikumā ietvertā pašvaldības principa izrietošais pašvaldības kompetenču autonomijas princips, finanšu autonomijas princips un konsultēšanās princips.

Spriedums

Kopsavilkums par spriedumu