Savās 2019. gada 11. decembrī, 2020. gada 24. februārī un 2020. gada 13. maijā iesniegtajās sūdzībās Tiesai iesniedzēji apgalvoja, ka 2018. gadā īstenotā izglītības reforma, kas paredzēja latviešu valodas kā mācību valodas proporcijas palielināšanu, skārusi viņu kā mazākumtautībām piederošu ģimeņu bērnu tiesības uz izglītību mazākumtautību valodā – krievu valodā. Iesniedzēji apgalvoja, ka 2018. gadā īstenotā reforma ierobežoja iesniedzēju-bērnu tiesības uz pieeju izglītībai un diskriminēja viņus valodas dēļ. Sūdzības šajās lietās bija iesniegtas saistībā ar pamatizglītības un vidējās izglītības līmenī īstenoto reformu privātajās izglītības iestādēs.

Sākumā Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 8. panta pārkāpumu, piekrītot valdībai, ka šīs iesniedzēju sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo viņi nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti, viens no iesniedzējiem vispār nebija lūdzis Satversmes tiesu vērtēt strīda pamatā esošo tiesību normu atbilstību tiesībām uz privātās vai ģimenes dzīves neaizskaramību. Savukārt pārējie četri iesniedzēji savos pieteikumos Satversmes tiesai nebija snieguši pietiekamu juridisko pamatojumu apstrīdēto normu neatbilstībai Satversmei, kā arī nebija ievērojuši citas Satversmes tiesas likumā noteiktās prasības.

Turpinājumā Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 1. protokola 2. panta pārkāpumu, plaši atsaucoties uz saviem secinājumiem lietā "Valiullina un citi pret Latviju". Proti, līdzīgi kā lietā "Valiullina un citi pret Latviju", kurā Tiesa pasludināja spriedumu šā gada 14.septembrī, arī šajā lietā Tiesa piekrita valdības nostājai, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst šīs normas materiāltiesiskajā tvērumā, jo šī norma negarantē personām tiesības izvēlēties, kādā valodā iegūt izglītību. Līdz ar to valstij nav pienākuma nodrošināt izglītojamajiem iespējas izvēlēties mācību valodu, kas nav valsts valoda. Ņemot vērā, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā un skolēni arī turpmāk varēs iegūt izglītību šajā valodā, kā arī to, ka iesniedzēji nebija pierādījuši, ka 2018. gada grozījumi nelabvēlīgi ietekmēja viņu iespējas iegūt izglītību, Tiesa secināja, ka iesniedzēju sūdzības šajā daļā nav pieņemas izskatīšanai pēc būtības. Tiesa īpaši pievērsās Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra spriedumam lietā Nr. 2018-22-01. Tiesa atzīmēja, ka šajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka norma, kas noteic, ka privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā, ierobežo personas Satversmes 112. panta pirmajā teikumā (tiesības uz izglītību) kopsakarā ar Satversmes 114. pantu (mazākumtautību tiesības) noteiktās tiesības, turpinājumā vērtējumu sniedzot tieši no mazākumtautību tiesību perspektīvas. Ņemot vērā šādu Satversmes tiesas pieeju, Tiesa secināja, ka attiecībā uz mazākumtautību tiesībām uz izglītību Satversme paredz augstāku aizsardzības līmeni nekā Konvencija, taču Satversmes tiesas secinājumi nevar paplašināt Konvencijas 1. protokola 2. panta tvērumu, kas negarantē tiesības izvēlēties valodu, kādā iegūt izglītību.

Visbeidzot Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 1. protokola 2. panta kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu garantēto tiesību pārkāpumu. Savos apsvērumos valdība izvirzīja vairākus argumentus, kādēļ iesniedzēju sūdzības nebūtu pieņemamas izskatīšanai pēc būtības. Proti, valdība argumentēja, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst šo pantu materiāltiesiskajā tvērumā, ka iesniedzēji nav izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus un ka daļa no iesniedzējiem nav uzskatāmi par "cietušajiem" Konvencijas 34. panta izpratnē. Taču Tiesa norādīja, ka tā šādus valdības argumentus jau ir izvērtējusi lietā "Valiullina un citi pret Latviju" un tāpēc tos noraidīja.

Pievēršoties šo iesniedzēju sūdzību būtībai, Tiesa vispirms uzsvēra, ka demokrātiskā sabiedrībā tiesības uz izglītību ir neatņemama daļa no cilvēktiesību attīstības, kas vienlaikus ir arī viens no galvenajiem modernas valsts sniegtajiem pakalpojumiem. Turklāt izglītības sistēmas uzturēšana un izveide ir sarežģīta, pieprasa daudz resursu no valsts un tāpēc tieši valsts pati var vislabāk izvērtēt sabiedrības nepieciešamību un valsts resursu balansu kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai. Vērtējot, vai konkrētajā gadījumā tika pieļauta diskriminācija uz valodas pamata, Tiesa, pirmkārt, secināja, ka skolēni, kuru dzimtā valoda ir krievu, un skolēni, kuru dzimtā valoda ir latviešu, ir salīdzināmos apstākļos, tāpēc starp viņiem pastāvēja atšķirīga attieksme. Otrkārt, Tiesa vērtēja, vai šai atšķirīgai attieksmei bija leģitīms mērķis. Tiesa līdzīgi kā lietā "Valiullina un citi pret Latviju" secināja, ka konkrētajā gadījumā atšķirīgai attieksmei bija divi leģitīmi mērķi – valsts valodas aizsardzība un tās lietojuma veicināšana, kā arī nepieciešamība nodrošināt ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un novērst PSRS okupācijas laikā pastāvošo segregāciju izglītības sistēmā. Vienlaikus Tiesa pievērsās iesniedzēju argumentam, ka pirms 2018. gada reformas privātās izglītības iestādes esot varējušas izvēlēties mācību programmas un pašas noteikt valsts un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju. Pievēršoties šim iesniedzēju argumentam, Tiesa atsaucās uz Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra spriedumu lietā Nr. 2018-22-01, kurā tika plaši analizēts normatīvais regulējums, kas attiecas uz privātām izglītības iestādēm. Tiesa norādīja, ka iesniedzēji nebija izvirzījuši argumentu, ka kādi Satversmes tiesas secinājumi būtu nepamatoti vai patvaļīgi, tāpēc, ievērojot subsidiaritātes principu, Tiesai nebija pamata atkāpties no Satversmes tiesas secinājuma, ka privātās izglītības iestādes iekļaujas valsts izglītības sistēmā un ir pakļautas vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu prasībām, kas tā bija arī pirms 2018. gada reformas. Ņemot vērā minēto, Tiesa secināja, ka lietā "Valiullina un citi pret Latviju" identificētie leģitīmie mērķi ir piemērojami arī attiecībā uz privātām izglītības iestādēm.

Turpinājumā Tiesa sniedza vērtējumu par 2018. gadā īstenotās izglītības reformas samērīgumu ar izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem. Savā vērtējumā Tiesa plaši atsaucās uz saviem secinājumiem lietā "Valiullina un citi pret Latviju" un norādīja, ka, ņemot vērā, ka privātās izglītības iestādes iekļaujas valsts kopējā izglītības sistēmā, ir pakļautas vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu prasībām un saņem valsts finansējumu, šie secinājumi ir vienlīdz attiecināmi arī uz privātām izglītības iestādēm. Proti, Tiesa secināja, ka valsts ir tiesīga īstenot pasākumus, lai labotu vēsturisku apstākļu rezultātā radītās faktiskās nevienlīdzības latviešu valodas lietojumam izglītībā, vienlaikus nodrošinot mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti. Turklāt 2018. gada grozījumus nevar uzskatīt par neparedzamiem un pēkšņiem, šie grozījumi joprojām paredzēja gan iespēju izmantot krievu valodu kā mācību valodu, gan iespējas apgūt mazākumtautību kultūru un vēsturi. Turklāt Tiesa uzsvēra, ka Eiropā nav vienprātības attiecībā uz tiesībām iegūt izglītību dzimtajā valodā, kas nav valsts valoda, un dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība šajā jautājumā. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa secināja, ka nav noticis iesniedzēju tiesību pārkāpums.

Noslēgumā Tiesa pievērsās arī iesniedzēju argumentam par atšķirīgo attieksmi starp skolēniem, kuri izglītību ieguvuši krievu valodā, un skolēniem, kuri izglītību turpina iegūt kādā no Eiropas Savienības (ES) oficiālajām valodām vai tādas valsts valodā, kurai ar Latviju ir noslēgts divpusējs vai daudzpusējs starptautiskais līgums. Atbildot uz šo iesniedzēju argumentu, Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot mācību valodu, kas attiecināma arī uz svešvalodu apguvi. Turklāt ES dalībvalsts lēmums veicināt citu ES oficiālo valodu apguvi nevar tikt uzskatīts par patvaļīgu vai acīmredzami nepamatotu. Tāpēc, lai arī Tiesa atzina, ka starp skolēniem, kuri izglītību ieguvuši krievu valodā, un skolēniem, kuri izglītību turpina iegūt kādā no ES oficiālajām valodām, ir konstatējama atšķirīga attieksme, Tiesa secināja, ka arī šajā aspektā nav noticis iesniedzēju tiesību pārkāpums, jo Latvijas lēmums veicināt ES oficiālo valodu apguvi bija pamatots un nepieciešams, lai dotu iespēju izglītojamajiem gūt labumu no Latvijas dalības ES. Savukārt attiecībā uz salīdzinājumu starp skolēniem, kuri izglītību ieguvuši krievu valodā, un skolēniem, kuri izglītību turpina iegūt tās valsts oficiālajā valodā, ar kuru Latvijai noslēgts divpusējs vai daudzpusējs līgums, Tiesa secināja, ka starp šīm divām grupām nav konstatējama atšķirīga attieksme.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2023. gada 16. novembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu nolēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (225/20, 11642/20 vai 21815/20) un sprieduma pasludināšanas datums (16/11/2023).

Fakti lietā “Džibutiun citi pret Latviju”

Iesniedzēji ir vecāki un viņu bērni, kas sūdzību Tiesai iesniegšanas brīdī mācījās privātajās izglītības iestādēs pamatizglītības un vidējās izglītības līmenī.

Lai nodrošinātu ikviena izglītojamā integrāciju sabiedrībā, iespējas iekļauties darba tirgū, īstenot savas tiesības demokrātijas procesos un iegūt augstāko izglītību, Latvijā vairāk nekā 20 gadu garumā pakāpeniski tiek īstenota izglītības reforma pārejai uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. Šīs reformas ietvaros, pakāpeniski stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu, 2018. gadā pieņemti grozījumi Izglītības likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 716, Nr. 747 un Nr. 416 (pieņemti 2019. gadā), ar kuriem palielināta latviešu valodas kā mācību valodas proporcija pirmsskolas, pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē valsts un privātajās izglītības iestādēs.

Augšminētie grozījumi tika izvērtēti Satversmes tiesā, un 2019. gada 13. novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2018-22-01 attiecībā uz izglītības ieguves valodu pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē privātajās izglītības iestādēs. Satversmes tiesa atzina Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļu, kas noteic, ka privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā, par atbilstošu Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

Pēc šī Satversmes tiesas sprieduma 2019. gada 11. decembrī, 2020. gada 24. februārī un 2020. gada 13. maijā iesniedzēji vērsās Tiesā ar sūdzībām par iespējamu Konvencijas 8. panta un Konvencijas 1. protokola 2. panta atsevišķi un kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu pārkāpumu.