Satversmes tiesā lieta tika ierosināta pēc 13. Saeimas deputātes konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar likuma “Par pagaidu papildu prasībām Saeimas deputātu un pašvaldības domju deputātu darbam” 2. pantu viņai ir aizskartas Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietvertās tiesības piedalīties valsts darbībā. Atbilstoši apstrīdētajai normai Saeimas deputātam, lai viņš no 2021. gada 15. novembra varētu piedalīties Saeimas darbā, bija jāiesniedz Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts vai klīniskās universitātes slimnīcas speciālista vai konsīlija atzinums par vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku kopā ar sertifikātu par negatīvu Covid‑19 testa rezultātu. Pieteikuma iesniedzēja neiesniedza ne sertifikātu, ne konsīlija atzinumu, tādēļ viņai tika ierobežota iespēja piedalīties Saeimas un tās komisiju attālinātajās un klātienes sēdēs.

Izskatot lietu, Satversmes tiesa visupirms vērtēja, vai apstrīdētajā normā deputātam noteiktais liegums piedalīties Saeimas darbā atbilst Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietvertajām tiesībām piedalīties valsts darbībā.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojumu, kas viņai liedza piedalīties Saeimas un tās komisiju attālinātajās sēdēs, Satversmes tiesa secināja, ka šis liegums bija vērsts uz vakcinācijas aptveres palielināšanu, lai panāktu ar Covid-19 inficējušos personu skaita samazināšanos, tādējādi atvieglojot slimnīcu noslodzi un visu veselības aprūpes sistēmu. Tātad apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma leģitīmais mērķis bija sabiedrības labklājības aizsardzība. Satversmes tiesa vērsa uzmanību uz to, ka, lai gan solidarizēšanās ar sabiedrību Covid-19 krīzes pārvarēšanā un sabiedrības uzticēšanās Saeimai un valstī īstenotajai Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības politikai ir būtiskas vērtības, tās tomēr nevar tikt atzītas par leģitīmu mērķi, kura dēļ būtu ierobežojamas Saeimas deputāta tiesības piedalīties Saeimas darbā.

Secīgi Satversmes tiesa vērtēja, vai nelabvēlīgās sekas, kas pieteikuma iesniedzējai radās viņas pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guva sabiedrība kopumā. Satversmes tiesa secināja, ka ikvienam Saeimas deputātam ir īpaša loma Latvijā kā parlamentārā demokrātijā. Arī tāds viedoklis, ko pauž tikai viens vai daži Saeimas deputāti, ir būtisks Saeimas darbā. Saeimas deputāts var pārstāvēt tautu, tostarp paust tautas gribu, tikai tad, ja viņam tiek nodrošināta iespēja izmantot tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, runas tiesības un tiesības balsot. Kaut arī pieteikuma iesniedzējai daļa no deputāta tiesībām tika saglabāta, tomēr iespēja tās īstenot nav pielīdzināma iepriekš minētajām deputāta tiesībām.

Vērtējot apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu piedalīties Saeimas klātienes sēdēs, Satversmes tiesa secināja, ka tā leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība. Vienlaikus Satversmes tiesa konstatēja, ka ārkārtējā situācija tika izbeigta ar 2022. gada 1. martu un līdz ar tās izbeigšanu tika atcelta arī virkne ierobežojumu, tostarp attiecībā uz nodarbinātību. Prasība pēc vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta līdz 2022. gada 31. martam tika saglabāta tikai četrām nodarbināto grupām. Ministru kabinets jau 2022. gada 15. februārī, pamatojoties uz ekspertu atzinumiem, prognozēja, ka situācija uzlabosies. Attiecīgi Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējam bija pienākums bez kavēšanās reaģēt uz situācijas izmaiņām saistībā ar Covid-19 krīzes pārvarēšanu. Covid-19 krīzes apstākļos bija nepieciešama koordinēta valsts varas institūciju rīcība. Turklāt bija jāņem vērā katra Saeimas deputāta īpašā loma demokrātiskā tiesiskā valstī un tas, ka ar apstrīdēto normu tika ierobežotas tādas Saeimas deputāta tiesības, kurām ir izšķiroša nozīme Saeimas deputāta darbā. Vēl jo vairāk, arī pati Saeima jau 2022. gada 28. februārī, Saeimas Prezidijam lemjot par to, ka Saeima 2022. gada 3. martā sanāk uz sēdi klātienē, bija atzinusi, ka epidemioloģiskās drošības prasības ir iespējams mīkstināt, saglabājot prasību lietot medicīnisko masku un ievērot distanci starp personām.

Satversmes tiesa atzina, ka laikā, kad atbildīgās institūcijas vairs nesaskatīja nepieciešamību saglabāt tikpat stingras epidemioloģiskās drošības prasības, kādas tās bija 2021. gada rudenī, nebija saskatāms arī objektīvs pamats joprojām ierobežot Saeimas deputāta tiesības piedalīties Saeimas klātienes sēdēs. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa nosprieda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai. Tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu Satversmes 101. panta pirmajai daļai, Satversmes tiesa atzina, ka izvērtēt šīs normas atbilstību Satversmes 96. pantam nav nepieciešams. Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2021. gada 15. novembra, proti, no brīža, kad pieteikuma iesniedzējai tika liegtas tiesības pilnvērtīgi piedalīties Saeimas darbā.

Plašāka informācija: https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/ierobezojums-pret-covid-19-nevakcinetam-deputatam-pilnvertigi-piedalities-saeimas-darba-neatbilst-satversmei/