Izskatāmajā lietā ir strīds par Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma (turpmāk – Partiju finansēšanas likums) 2. panta trešajā daļā ietvertajiem kritērijiem, kas ierobežo fiziskās personas iespējas dāvināt (ziedot) savus ienākumus politiskajai partijai. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs uzskata, ka atbilstoši strīdus normai fiziskā persona politiskajai partijai var dāvināt (ziedot) tikai no saviem iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem, un šādu viedokli par pamatotu atzina arī apgabaltiesa. Savukārt pieteicēja uzskata, ka šāds ierobežojums attiecīgajā tiesību normā nav ietverts.

Senāts spriedumā atzina, ka tiesa nepareizi interpretējusi un piemērojusi Partiju finansēšanas likuma 2. panta trešo daļu. Apskatot attiecīgās tiesību normas konstrukciju, Senāts konstatēja, ka likumdevējs ierobežojumus ienākumu dāvināšanai (ziedošanai) politiskajai partijai ir ietvēris palīgteikumā. Tajā tikai norādīts, ka nododamo ienākumu „kopējais apmērs nedrīkst pārsniegt 30 procentus no šo personu iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem”. No tā, ka palīgteikumā ietverta norāde uz personas iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem, nevar secināt, ka ziedojumi var tikt veikti tikai no iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem. Ja likumdevējs būtu vēlējies ierobežot personas gūtos ienākumus, no kuriem pieļaujams dāvināt (ziedot) politiskajai partijai, tas būtu attiecīgi formulējums tiesību normas tekstā. Līdz ar to Senāts nepiekrita apgabaltiesas secinājumam, ka tiesību normas teksts skaidri norādītu uz termiņa ierobežojumu ienākumu gūšanai, no kuriem būtu pieļaujams veikt dāvinājumu (ziedojumu) politiskajai partijai.

Senāts spriedumā arī analizējis likumdevēja gribu, pieņemot strīdus normu. Senāts norāda – ja pieņemtā likuma tekstā nav ietverts attiecīgs regulējums, likumprojekta anotāciju

nevar izmantot, lai no tās atvasinātu tādas tiesību normas, kuras likumdevējs nemaz nav ietvēris likuma tekstā. Spriedumā konstatēts, ka likumprojekta autori vēlējušies Partiju finansēšanas likuma 2. panta trešajā daļā ietvert kritēriju, ka persona var dāvināt (ziedot) politiskajai partijai tikai no saviem iepriekšējā gadā gūtajiem ienākumiem, taču šis kritērijs nav ticis ietverts likumprojektā ietvertajā tiesību normas tekstā, kuru apspriedis un pieņēmis likumdevējs. Senāts norāda, ka vispārsaistoša ir likumdevēja pieņemtā tiesību norma, nevis likumprojekta izstrādātāju sākotnējais nodoms, kuru atspoguļo likumprojekta anotācija, tostarp arī gadījumos, ja tiesību normas teksta formulēšanā pieļauta kļūda vai neveiksmīgi izteikts likumprojekta izstrādātāju nodoms. Pretēji likuma tekstam nevar kā tiesību normu konstatēt un piemērot likumprojekta izstrādātāju nodomu, kas ietverts tikai likumprojekta anotācijā.

Senāts atzīst, ka strīdus normā ir precīzi noteikta tikai maksimāli pieļaujamā summa, kuru fiziskā persona var atvēlēt politisko partiju atbalstam. Tādā veidā likumdevējs sasniedzis vienu no likumprojekta anotācijā norādītajiem mērķiem – novērst iespēju, ka fiziskā persona politiskajai partijai ziedotu nesamērīgi lielu summu no saviem gūtajiem ienākumiem. Tomēr Senāts nedz no pieņemtā likuma teksta, nedz arī no tā sagatavošanas materiāliem nesaskata, ka Partiju finansēšanas likuma 2. panta trešajā daļā būtu saglabāts ienākumu gūšanas termiņa ierobežojums, no kuriem būtu pieļaujams veikt dāvinājumu (ziedojumu). Līdz ar to nav pamatoti secināt, ka persona var ziedot (dāvināt) politiskajai partijai tikai no saviem iepriekšējā gadā gūtajiem ienākumiem – tāds ierobežojums Partiju finansēšanas likuma 2. panta trešajā daļā nav ietverts.

Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.