Prasītājs cieta ceļu satiksmes negadījumā. Tiesa krimināllietā negadījuma izraisītāju atzina par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nodibināja cietušā prasītāja tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzību. Atlīdzība tika piedzīta no vainīgās personas un no sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošinātāja tolaik spēkā esošajos Ministru kabineta noteikumos noteiktajā apmērā. Apdrošinātājs attiecīgo naudas summu izmaksāja. Pēc vairākiem gadiem cietušais vērsās tiesā ar prasību pret apdrošinātāju par morālā kaitējuma atlīdzību lielākā apmērā, uzskatot, ka viņam noteiktais kaitējuma atlīdzinājuma apmērs ir netaisnīgi mazs.

Apelācijas instances tiesa, apmierinot cietušā prasību, nosprieda no apdrošinātāja piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību, kas pārsniedz noteikumos noteikto apmēru. Tiesa atsaucās uz Satversmes tiesas spriedumu, ar kuru attiecīgās iepriekš minēto Ministru kabineta noteikumu normas bija atzītas par spēkā neesošām, un tās nepiemēroja arī konkrētajā lietā. Tiesa neņēma vērā, ka Satversmes tiesa šīs normas atzina par spēkā neesošām ar atpakaļejošu spēku tikai attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju konkrētajā lietā un ka arī šajā lietā ceļu satiksmes negadījums bija noticis pirms minētā Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas. Senāts secināja, ka tiesa Satversmes tiesas sprieduma sekas uz prasītāju bija attiecinājusi nepamatoti, jo prasītājs neietilpa spriedumā norādīto personu lokā, un tāpēc pārsūdzēto spriedumu atcēla. Vienlaikus Senāts vērsa uzmanību, ka Satversmes tiesas spriedums neietekmē tiesas pienākumu ievērot Eiropas Savienības tiesību pārākuma principu.

Konkrētajā gadījumā Senāts atzina par iespējamu Latvijas tiesisko regulējumu interpretēt saderīgi ar Eiropas Savienības tiesībām. Tas, ka prasītājam krimināllietā tika izmaksāta atlīdzība tolaik spēkā esošajos noteikumos noteiktajā apmērā, viņam neliedza tiesības celt prasību un pierādīt, ka ir nodarīts kaitējums lielākā apmērā. Noteikumi tika pieņemti, lai atvieglotu cietušās personas aizsardzību, nodrošinot iespēju saņemt tūlītēju atlīdzinājumu, ja ir konstatēti attiecīgi apstākļi. Tie radīja apdrošinātājam pienākumu izmaksāt atlīdzību saskaņā ar noteikumos ietvertajām formulām, proti, kaitējums šādā (minimālā) apmērā tika prezumēts. Ja cietušais uzskatīja, ka viņam nodarītā kaitējuma apmērs pārsniedz to, kas aprēķināts saskaņā ar formulu, viņš varēja celt prasību un saskaņā vispārīgajiem noteikumiem pierādīt, ka kaitējums nodarīts lielākā apmērā.

Tā kā tiesa kriminālprocesā par labu cietušajam jau bija piedzinusi daļu no pieteiktās morālā kaitējuma atlīdzības, Senāts uzsvēra, ka cietušajam nav tiesību gan civiltiesiskā, gan krimināltiesiskā kārtā saņemt divkāršu kompensāciju par vienu un to pašu kaitējumu. Tāpat ir respektējams res judicata princips, citiem vārdiem, tiesības paļauties uz to, ka netiks pārskatīti jautājumi, kas jau ir izvērtēti ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu.

Senāta spriedums lietā Nr. SKC-3/2024 (C30532919)