Ar Senāta Administratīvo lietu departamenta 31. maija lēmumu ir noslēgusies tiesvedība lietā par pieteicējam (policijas amatpersonai) piemēroto disciplinārsodu – atvaļināšanu no dienesta. Pieteicējs bija iesniedzis kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts viņa prasījums atcelt viņam piemēroto disciplinārsodu. Atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, Senāts uzsvēra, ka policijas amatpersonai vienmēr jāuzvedas tā, lai saglabātu sava amata godu.
Saskaņā ar apgabaltiesas konstatēto pieteicējs kā Valsts policijas amatpersona ārpus darba laika iesaistījās konfliktā un nodarīja privātpersonai miesas bojājumus. Šādā veidā tika pārkāpts pienākums ievērot normatīvos aktus un ētikas principus. Diskreditējot sevi kā policijas amatpersonu un Valsts policiju kā iestādi, kā arī mazinot uzticību valsts pārvaldei, pieteicējs nodarīja būtisku kaitējumu Valsts policijas reputācijai un prestižam. Apgabaltiesa atzina, ka pieteicējam piemērotais disciplinārsods ir samērīgs.
Senāts, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, pievienojās apgabaltiesas spriedumā secinātajam, ka pieteicēja rīcība, kā policijas amatpersonai fiziski uzbrūkot privātpersonai (iesitot personai pa seju un ar to nodarot miesas bojājumus) nav savienojama ar dienestu Valsts policijā. Valsts policijas amatpersonām ir izvirzīti augsti uzvedības standarti, kas ir tieši vērsti uz privātpersonu tiesību aizsardzību, nevis to apdraudēšanu. Policijas amatpersonai ar savu rīcību jābūt paraugam sabiedrībai, ka tiesiskā kārtība (šajā gadījumā – citas personas drošība un neaizskaramība) nedrīkst tikt pārkāpta. Citiem vārdiem, policijas amatpersonai vienmēr jāuzvedas tā, lai saglabātu sava amata godu. Fiziski uzbrūkot privātpersonai, policijas amatpersona rīkojās pilnībā pretēji šim standartam un tam, ko sabiedrība no policijas amatpersonas sagaida. Turklāt fizisks uzbrukums bija pieteicēja reakcija uz privātpersonas aizrādījumu neizmest atkritumus neatļautā vietā. Līdz ar to šāda agresīva reakcija kopumā uzskatāma par neadekvātu no jebkuras personas puses. Tādējādi ir grauta sabiedrības uzticība Valsts policijai un valstij kopumā. Senāta vērtējumā izdarītais pārkāpums pats par sevi jau ir tāds, kas nav savienojams ar dienestu Valsts policijā.
Senāts nepiešķīra nozīmi tam, ka pieteicējs disciplinārpārkāpumu ir izdarījis ārpus dienesta pienākumu izpildes. Saskaņā ar konkrētajā gadījumā piemērojamo tiesību nomu par disciplinārpārkāpumu atzīstama arī amatpersonas darbība vai bezdarbība, kas nav saistīta ar tās dienesta pienākumu pildīšanu, bet kas diskreditē iestādi un mazina uzticību valsts pārvaldei. Tādējādi ir tiesiska nozīme arī tam, kā policijas amatpersona rīkojas ārpus dienesta pienākumu izpildes.
Senāta lēmums. Lieta Nr.SKA-281/2024 (A420260522)
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.