Konkrētajā gadījumā pirkuma līguma priekšmetu veidoja divu patstāvīgu nekustamo īpašumu – zemes un ēku – domājamās daļas. Strīdus ēka bija atbildētājas un prasītājas kopīpašums. Savukārt klēts ar zemesgabalu, uz kura atradās iepriekš minētā ēka, bija abu sieviešu un kādas juridiskas personas kopīpašums. Atbildētāja sev piederošās domājamās daļas no abiem īpašumiem atsavināja juridiskajai personai. 

Otra ēkas kopīpašniece vērsās tiesā, jo atbildētāja ēkas domājamo daļu bija pārdevusi, nepiedāvājot iespēju izlietot pirmpirkuma tiesību. 

Zemgales apgabaltiesa prasību noraidīja, uzskatot, ka tad, ja patstāvīga ēkas īpašuma domājamā daļa pārdota zemes kopīpašniecei, ēkas kopīpašnieci pirmpirkuma tiesība nemaz nav radusies.  

Senāts šādai nostājai nepiekrita un pārsūdzēto spriedumu atcēla, nododot lietu jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesai. 

Senāts atzina, ka patstāvīga ēku (zemes) īpašuma domājamo daļu atsavināšanas gadījumā pirmpirkuma tiesība attiecībā uz atsavināmām daļām rodas šā nekustamā īpašuma citiem kopīpašniekiem, pamatojoties uz Civillikuma 1073.panta pirmo daļu. Proti, pārdodot ēkas domājamo daļu, pirmpirkuma tiesība rodas pārējiem ēkas, nevis zemes, kas ietilpst citā nekustamajā īpašumā, kopīpašniekiem. 

Senāts skaidroja, ka kopīpašuma tiesiskajā regulējumā atsevišķa kopīpašnieka tiesības uz savu domājamo daļu atsavināšanu ir saskaņotas ar citu kopīpašnieku pirmpirkuma (izpirkuma) tiesību. Respektīvi, tiesību normu mērķis ir saskaņot kopīpašnieku atšķirīgās intereses, tādējādi nodrošinot līdzsvaru starp kopīpašumā iesaistīto personu aizsargājamām interesēm. 

Senāta 2024. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr.SKC-77/2024 (C73314121)