Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicēju kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. Senāts spriedumā skaidroja, kā interpretējamas tiesību normas par termiņu, kādā jāpieņem lēmums par aizliegumu iegūt būtisku līdzdalību ieguldījumu pārvaldes sabiedrībā, komisijas kompetenci lēmuma pieņemšanā, kā arī ierobežojumu iepazīties ar lietas materiāliem un piedalīties tādas informācijas pārbaudē, kurai ir noteikts valsts noslēpuma statuss. 

Skaidrojot jautājumu par Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likumā noteikto vērtēšanas periodu, Senāts atzina, ka kompetentā iestāde lēmumu, ar kuru tiek aizliegts iegūt būtisku netiešu līdzdalību ieguldījumu pārvaldes sabiedrībā, var pieņemt jebkurā dienā, iekļaujoties 60 darbdienu periodā.  

Vērtējot komisijas kompetenci pārbaudīt privāttiesiskā kārtā noslēgtus līgumus, Senāts atzina: lai nodrošinātu publiskās funkcijas izpildi jeb finanšu un kapitāla tirgus dalībnieka un tā darbības pārraudzību, tostarp būtiskas līdzdalības iegūšanas kontroli, komisijai neapšaubāmi jāpievēršas arī privāttiesisku darījumu izvērtēšanai. Citādi komisija nemaz nevar izpildīt tai likumā noteiktās funkcijas likumā paredzēto mērķu sasniegšanai. Vienlaikus komisijai, pildot finanšu un kapitāla tirgus dalībnieka pārraudzības funkciju, privāttiesiskie darījumi jāvērtē publisko tiesību gaismā, proti, vai šie darījumi un to sakarā noslēgtie līgumi apliecina personas atbilstību publisko tiesību normās noteiktajiem kritērijiem, lai tā varētu iegūtu būtisku līdzdalību licencētā tirgus dalībniekā, kura darbība ir neatņemama finanšu un kapitāla tirgus sastāvdaļa un attiecīgi ietekmē šā tirgus attīstību un stabilitāti, līdz ar to – arī valsts finansiālo stabilitāti un sabiedrības labklājību. Tas, ka darījums ir noformēts atbilstoši Civillikuma noteikumiem, vien nevar kalpot par vienīgo kritēriju attiecīga lēmuma pieņemšanai publisko tiesību jomā. 

Vērtējot pieteicēju iebildumus par viņu tiesībām iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpuma objekts, Senāts atzina, ka likumdevējs Valsts drošības dienestam ir piešķīris kompetenci veikt pretizlūkošanas un operatīvās darbības pasākumus, lai citstarp apkarotu ekonomisko noziedzību un jebkādus valsts drošību apdraudošus noziedzīgus nodarījumus. Savukārt apgabaltiesa, uz likuma pamata ierobežojot pieteicēju tiesības iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpuma objekts, ir darbojusies leģitīma mērķa labā – nenodarīt kaitējumu valsts drošībai un ekonomiskajām interesēm. Izskatāmajā gadījumā šādu interešu aizsardzībai piešķirams lielāks svars, salīdzinot ar pieteicēju tiesību ierobežošanu, turklāt apstākļos, kad tiesa pati ir pārbaudījusi pārsūdzētā lēmuma pamatojumu un tiesiskumu.  

Senāta 2024. gada 28. decembra spriedums lietā Nr. SKA-134/2024 (A43004121)