Izskatāmajā lietā tiek apstrīdēta Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.¹ 2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trīs teikumiem.

Saskaņā ar apstrīdēto normu šādos gadījumos mājas kopējo ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp dzīvokļu īpašniekiem, kuru atsevišķajos īpašumos ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti.

Mājas pārvaldnieks bija tiesā cēlis prasību par mājai konstatētās ūdens patēriņa starpības piedziņu.

Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, bet tās spriedums tika pārsūdzēts. Apgabaltiesa apmierināja atbildētājas lūgumu vērsties Satversmes tiesā, taču Satversmes tiesas kolēģija atteica ierosināt lietu, jo apgabaltiesas pieteikums neatbilda Satversmes tiesas likuma prasībām.

Attiecīgi apgabaltiesa apmierināja apsaimniekotāja prasību piedzīt no atbildētājas pārvaldīšanas un komunālo maksājumu parādu. Par apelācijas instances spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība, kurā Senātam tika lūgts iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā un atcelt pārsūdzēto spriedumu.

Senāts savā lēmumā uzsver, ka apstāklis, ka Satversmes tiesas kolēģija atteica ierosināt lietu pēc Rīgas apgabaltiesas pieteikuma, pats par sevi nenozīmē, ka minēto Ministru kabineta noteikumu apstrīdētais apakšpunkts atbilst Satversmei.

Lēmumā arī norādīts, ka Ministru kabinets 2019. gadā jau grozījis strīdīgo regulējumu, mainot kārtību uz personas pamattiesības mazāk ierobežojošu.

No grozījumu anotācijas izriet, ka grozījumi tika izdarīti, jo apstrīdētā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība, kad viss bija jāatlīdzina tikai vienam vai dažiem dzīvokļu īpašniekiem, atsevišķos gadījumos varēja būt netaisnīgs vai nesamērīgs. Proti, kad ūdens patēriņa starpības apjoms ir neadekvāti liels un to veido ne tikai neuzskaitītais ūdens patēriņš, bet arī citu apstākļu dēļ radītais ūdens patēriņš, piemēram, avārijā, remontā un koplietošanas vajadzībām nopludinātais ūdens daudzums.

Tas nozīmē, ka pats likumdevējs atzinis, ka iepriekšējais tiesiskais regulējums, kuru šajā lietā piemēroja apgabaltiesa, nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz īpašumu.

Senāts arī vērš uzmanību, ka Satversmes tiesa 2024. gada 12. decembra spriedumā citā lietā jau ir atzinusi par Satversmes 105. panta pirmajiem trijiem teikumiem neatbilstošu Noteikumu Nr. 1013 19.¹ 1. apakšpunktu, kas uzlika pienākumu atlīdzināt visu ūdens patēriņa starpību dzīvokļa īpašniekiem, kuri nav iesnieguši informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu vismaz trīs mēnešus pēc kārtas.

Tiesvedība Senātā apturēta līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim.

Senāta 2025. gada 25. februāra lēmums lietā Nr. SKC-17/2025 (C30519918)