No lietas faktiskajiem apstākļiem izriet, ka apsūdzētais, pārsniedzot apdzīvotā vietā atļauto braukšanas ātrumu, nāvējoši notrieca smagā reibumā esošu gājēju, kurš iegāja automašīnas braukšanas joslā īsi pirms sadursmes.  

Ar pirmās instances tiesas spriedumu vīrietis tika atzīts par vainīgu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumā, kā rezultātā izraisīta cilvēka nāve. 

Apelācijas instances tiesa secināja, ka apsūdzētā pieļautie Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi nav cēloniskā sakarā ar ceļu satiksmes negadījuma kaitīgajām sekām – cietušā nāvi –, norādot, ka kustības bīstamība izskatāmajā gadījumā radās tikai tad, kad pa brauktuves pretējo pusi ejošais vīrietis pēkšņi izgājis apsūdzētā vadītās automašīnas priekšā, tādējādi liedzot apsūdzētajam laikus novērtēt šo situāciju kā bīstamu un izvairīties no sadursmes. 

Senātā lēmumā norādīts, ka apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi eksperta atzinumu, kurā norādīts, ka apsūdzētajam gājējs bija jāuztver kā kustības bīstamība, tiklīdz viņš to pamanīja ceļa vidū. 

“Personas, kas atrodas stiprā alkohola ietekmē, līdzīgi kā bērni, ir viena no bīstamākajām gājēju kategorijām, jo viņu reakcija uz bīstamības rašanos var būt neadekvāta faktiskajai ceļu satiksmes situācijai. Šādi cilvēki bieži vien nespēj pareizi novērtēt bīstamību un, pat koncentrējoties uz transportlīdzekli, var veikt darbības, kuru rezultātā var notikt ceļu  satiksmes negadījums,” rakstīts Senāta lēmumā. 

Lieta atkārtoti jāskata Zemgales apgabaltiesai.  

Lieta Nr. SKK‑56/2025 (11120020219)