No lietas materiāliem izriet, ka apsūdzētā skolas direktore vairākas reizes, mantkārīgu motīvu vadīta, nolūkā slēpt dīzeļdegvielas piesavināšanos, lai ar viltu izkrāptu līdzekļus, kas tiek izmaksāti par darbinieku personiskā transportlīdzekļa lietošanu darba pienākumu veikšanai, sagatavoja un iesniedza pārbaudīšanai un apstiprināšanai ceļazīmes vieglajām automašīnām, tajās norādot patiesībai neatbilstošas ziņas.  

Tāpat direktore vairākkārt, izmantojot degvielas karti, kas bija paredzēta darba pienākumu pildīšanai, uzpildīja savu personīgu automašīnu, kuru nelietoja dienesta pienākumu veikšanai, šādā veidā degvielu piesavinoties. Kopumā direktore šādā veidā personīgām vajadzībām izkrāpa un piesavinājās 393,34 EUR no pašvaldības. 

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa atzina direktori par vainīgu viņai uzrādītajās apsūdzībās. 

Kasācijas sūdzībā apsūdzētā lūdza atcelt apelācijas instances spriedumu daļā par viņai noteikto naudas sodu, jo tas ir nesamērīgi bargs un neatbilst viņas iespējai to samaksāt likumā noteiktajā termiņā.  Senāts lēmumā norādījis, ka apelācijas instances tiesa atbilstoši Krimināllikuma 46. panta otrajai daļai atkārtoti izvērtējusi izdarīto noziedzīgo nodarījumu raksturu, radīto kaitējumu un apsūdzētās personību raksturojošās ziņas un pievienojusies pirmās instances tiesas atzinumam par iespēju noteikt apsūdzētajai visvieglāko likumā paredzēto sodu – naudas sodu –, uzskatot to par pietiekamu Krimināllikuma 35. pantā norādīto soda mērķu sasniegšanai. Senāts arī atzinis, ka apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi apsūdzētās iespējas nomaksāt piespriesto naudas sodu.  

Attiecīgi Senāts atzinis, ka kasācijas sūdzības argumenti ir pamatoti ar apsūdzētās subjektīvo viedokli par sodu ietekmējošo apstākļu izvērtējumu, faktiski pauž sūdzības iesniedzējas neapmierinātību ar tiem secinājumiem, kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietā iegūtos pierādījumus, un vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu.  

Lietas Nr.: SKK‑199/2025 (16870002422)