No lietas materiāliem izriet, ka apsūdzētais vīrietis nakts laikā, izmantojot lietotni “Bolt”, izsauca taksometru. Pēc taksometra ierašanās apsūdzētais apsēdās priekšējā pasažiera sēdeklī. Taksometra vadītājs apsūdzētajam lūdza precizēt braukšanas galamērķi, bet apsūdzētais izteica neapmierinātību, ka pirms tam taksometrs bija ieradies tālāk no sākotnējās izsaukuma vietas, un izteicās rupjiem vārdiem par taksometra vadītāju. 

Konflikta laikā apsūdzētais sāka zvanīt uz  vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru 112, informējot Valsts policiju par notiekošo. Savukārt brīdī, kad cietušais palūdza apsūdzētajam izkāpt no taksometra, lai pats varētu ziņot Valsts policijai par agresīvu klientu, apsūdzētais paņēma taksometra vadītajam piederošo telefonu bez nodoma to nolaupīt un izkāpa no taksometra, pēc kā devās prom, lai kavētu cietušā iespējas sazināties ar likumsargiem.  

Taksometra šoferis devās pakaļ apsūdzētajam, lai atgūtu savu telefonu, bet apsūdzētais pagriezās pret cietušo un vismaz četras reizes ar dūri iesita pa viņu seju, nodarot smagus miesas bojājumus. 

Ar pirmās instances spriedumu apsūdzētajam tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz diviem gadiem un astoņiem mēnešiem, kā arī probācijas uzraudzība uz diviem gadiem. Tāpat no viņa piedzīta mantiskā kompensācija 1599,78 euro apmērā un morālā kaitējuma kompensācija 6065 euro apmērā. Ar apelācijas instances tiesas spriedumu kompensāciju apmērs tika atstāts negrozīts, bet brīvības atņemšanas soda vietā apsūdzētajam piemērota probācijas uzraudzība uz trīs gadiem. 

Senāts, izskatot lietu sakarā ar prokurora iesniegto kasācijas protestu, lēmumā norādījis, ka apelācijas instances tiesa savu atzinumu par iespēju noteikt apsūdzētajam par izdarīto noziegumu probācijas uzraudzību faktiski pamatojusi tikai ar apsūdzētā personību raksturojošām ziņām, neizvērtējot pārējos sodu ietekmējošos apstākļus, tai skaitā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu. Turklāt arī apsūdzētā personību raksturojošās ziņas tiesa ir izvērtējusi selektīvi, atstājot bez ievērības faktu, ka apsūdzētais agrāk ir sodīts pēc Krimināllikuma 185. panta pirmās daļas. Lai arī sodāmība par šo noziedzīgo nodarījumu apsūdzētajam likumā noteiktajā kārtībā ir dzēsta, šīs ziņas raksturo apsūdzētā personību, tādēļ tās tiesai pirms atzinuma sniegšanas par apsūdzētā izdarītā nozieguma gadījuma raksturu bija jāizvērtē. 

Senāts jau iepriekš ir norādījis, ka nesamērīgi mīksta soda noteikšana, kas pamatota vienīgi uz vainīgā personību pozitīvi raksturojošu ziņu izvērtējumu, acīmredzami nesasniegs soda mērķi – sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu –, jo šādā gadījumā vainīgā persona netiks pakļauta soda piespiedu ietekmei un ar to saistītajiem ierobežojumiem tādā mērā, kas atbilstu izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam. Šādas situācijas neveicina arī soda prevencijas uzdevumu izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu pārliecību par nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas (Senāta 2011. gada 8. jūnija lēmums lietā Nr. SKK‑24/2011, 12‑812003006). 

Attiecīgi lieta daļā par apsūdzētajam noteikto sodu nodota atkārtotai skatīšanai Kurzemes apgabaltiesā. Pārējā daļā apgabaltiesas spriedums atstāts negrozīts. 

Lietas Nr.: SKK-29/2025 (11092095220)