Civillietu departaments paplašinātā sastāvā izskatīja civillietu, kurā ar pirmās instances tiesas protokollēmumu, apmierinot atbildētājas pieteikto lūgumu, kā trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem tika pieaicināta kredītiestāde. Ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība tika apmierināta daļēji. Iesniedzot apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, lietā pieaicinātā trešā persona samaksāja valsts nodevu 3902,73 EUR apmērā. 

Apelācijas instances tiesa prasītājas prasību noraidīja, kā arī lēma neatmaksāt trešās personas iemaksāto valsts nodevu. Šādu lēmumu apelācijas instance tiesa, atsaucoties uz juridiskās literatūras atziņām, pamatoja ar to, ka tiesības uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu ir prasītājam, trešajai personai ar patstāvīgiem prasījumiem, piedzinējam, atbildētājam un saskaņā ar Civilprocesa likuma 42. pantu arī valstij. Ievērojot, ka trešā persona – kredītiestāde – lietā nav pieteikusi patstāvīgus prasījumus, tās samaksātā valsts nodeva par apelācijas sūdzības iesniegšanu nav atlīdzināma. 

Senāts savā blakus lēmumā norāda, ka patlaban pusēm radušos tiesas izdevumu atlīdzināšanu regulē Civilprocesa likuma 41. pants, bet ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu – Civilprocesa likuma 44. pants, kuros lietotie jēdzieni “puse”, “prasītājs” un “atbildētājs” skaidri norāda uz subjektiem, kuriem likumdevējs ir piešķīris tiesības uz attiecīgo izdevumu atlīdzināšanu, taču trešās personas šo subjektu vidū nav minētas.  

Blakus lēmumā arī skaidrots, ka tiesāšanās izdevumu rašanās trešajām personām bez patstāvīgiem prasījumiem ir objektīvi izskaidrojama. Piemēram, trešās personas bez patstāvīgiem prasījumiem tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu ir īstenojamas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, kas nosaka valsts nodevas samaksas pienākumu par attiecīgās procesuālās darbības veikšanu, t. i., par pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzēšanu ar apelācijas sūdzību. Trešajām personām bez patstāvīgiem prasījumiem objektīvi var rasties arī citi tiesāšanās izdevumi. 

Vienlaikus Senāts secina, ka pretstatā trešajai personai ar patstāvīgajiem prasījumiem, kurai saskaņā ar Civilprocesa likuma 79. panta otro daļu ir prasītāja tiesības un pienākumi, proti, faktiski tā ir pielīdzināma prasītājam un tās tiesāšanās izdevumi atlīdzināmi tāpat kā prasītājam, trešajām personām bez patstāvīgiem prasījumiem Civilprocesa likums neparedz tiesības uz izdevumu atlīdzināšanu.  

Senāts blakus lēmumā uzsver, ka šajā gadījumā nav konstatējama tāda likuma nepilnība, ko varētu novērst tiesa tiesību tālākveidošanas ceļā. Ja likumdevējs konstatētu, ka tiesāšanās izdevumi atbilstošos gadījumos būtu atlīdzināmi arī trešajām personām bez patstāvīgiem prasījumiem, tad tam būtu jārada tiesību normu sistēma, kas vispusīgi noregulētu konkrēto tiesību jautājumu, tostarp gan citu lietas dalībnieku atbilstošu pienākumu atlīdzināt šos tiesāšanās izdevumus trešajai personai, gan arī trešās personas pienākumu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus citiem lietas dalībniekiem, ja tiesas spriedums ir trešajai personai nelabvēlīgs, tai skaitā arī jautājumu, kā minētais pienākums būtu sadalāms starp trešo personu un procesā zaudējušo pusi un kādi būtu atlīdzināmo izdevumu advokāta palīdzības samaksai limiti šādos gadījumos. Tāpat jāņem vērā, ka jautājums par trešo personu tiesāšanās izdevumiem ir cieši saistīts ar Civilprocesa likumā neregulētu situāciju, kad trešā persona procesā tikusi iesaistīta nepamatoti. 

Tādējādi, Senāta ieskatā, iepriekšminētais jautājums par trešo personu bez patstāvīgiem prasījumiem tiesībām uz tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu ir jāapsver un jārisina tiesībpolitiskā procesā, radot atbilstošu normatīvo regulējumu. 

Lietas Nr.: SKC-23/2025 (C30546316).