Apstrīdētā norma noteic, ka, nostiprinot zemesgrāmatā īpašuma tiesību valstij vai pašvaldībai uz nekustamo īpašumu, kas atzīts par bezmantinieka mantu, vienlaikus tiek dzēstas uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes.

No lietas materiāliem izriet, ka konkrētajā nekustamajā īpašumā laika posmā no 2001. līdz 2005. gadam zemesgrāmatā tika nostiprinātās 19 garāžu nomas tiesības uz 99 gadiem, pamatojoties uz nomas līgumiem, kas tika noslēgti starp garāžu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību kā īpašnieci un 19 fiziskām personām kā nomniekiem.

Tā kā neviena minētās kooperatīvās sabiedrības likvidācijā ieinteresētā persona nebija iesniegusi Uzņēmumu reģistram pieteikumu par likvidatora iecelšanu, un šai sabiedrībai nebija pasludināts maksātnespējas process, kooperatīvā sabiedrība 2020. gadā tika izslēgta no Uzņēmumu reģistra, pamatojoties uz Kooperatīvo sabiedrību likuma 71. panta otro daļu, kas paredz sabiedrības izslēgšanu no reģistra bez likvidācijas. Šādā gadījumā kooperatīvās sabiedrības manta pielīdzināma bezmantinieku mantai.

Kooperatīvās sabiedrības statūtos nebija norādes uz to, kas notiek ar tās mantu, kura paliks pēc tās izbeigšanās. 2023. gadā īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā tika nostiprināta Latvijas valstij Finanšu ministrijas personā, izbeidzot kooperatīvās sabiedrības īpašuma tiesību. Ministrija pēc tam iesniedza nostiprinājuma līgumu, lūdzot dzēst visas zemesgrāmatā nostiprinātās nomas tiesības minētajam nekustamajam īpašumam, pamatojoties citastarp uz Civillikuma 416. panta septīto daļu.

Ar Zemgales rajona tiesas tiesneša lēmumu nostiprinājuma lūgums tika atstāts bez ievērības. Finanšu ministrija par šo lēmumu iesniedza blakus sūdzību, bet Zemgales apgabaltiesa pirmās instances lēmumu atstāja negrozītu.

Senatoru kolēģija savā lēmumā norāda, ka ir pamats uzskatīt, ka apstrīdētā Civillikuma norma ierobežo (faktiski atņem) Satversmes 105. pantā ietvertās personu pamattiesības uz īpašumu. Lēmumā uzsvērts, ka, izmantojot visas tiesību normu interpretācijas metodes un noskaidrojot lietā piemērojamās tiesību normas tvērumu, secināms, ka nav iespējama tāda apstrīdētās normas interpretācija, kas būtu atbilstoša Satversmei. Izskatāmās lietas ietvaros nav iespējams veikt arī apstrīdētās normas tālākveidošanu Satversmei atbilstīga rezultāta sasniegšanai.

Senatoru kolēģijas ieskatā, apstrīdētajai normai nav saskatāms leģitīms mērķis, jo ar nepieciešamību atvieglot valsts kā starpnieka starp civiltiesisko attiecību subjektiem rīcību uz tā rēķina, ka personām tiek pēc būtības atņemtas likumīgi iegūtas tiesības, tostarp nomas tiesības uz nekustamo īpašumu, nevar pamatot leģitīma mērķa esību.

Senatoru kolēģijas ieskatā, apstrīdētā norma arī pārkāpj Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, jo pret vienādos apstākļos esošām salīdzināmām personām ir pieļauta atšķirīga attieksme.

Iekļaujot Civillikuma 416. pantā septīto daļu, likumdevējs ir noteicis atšķirīgu attieksmi pret tām personām, kuru tiesība zemesgrāmatā ir nostiprināta uz tādas juridiskas personas nekustamo īpašumu, kura ir beigusi pastāvēt (t. i., kuras īpašuma tiesība ir izbeigusies, kā rezultātā īpašuma tiesība tiek nostiprināta valstij vai pašvaldībai, pamatojoties uz speciālajiem Civillikuma noteikumiem par valstij un pašvaldībai piekritīgu bezmantinieku mantu – Civillikuma 416. panta pirmo daļu), atšķirībā no visām tām tiesīgajām personām, kuru tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā uz jebkuras citas personas nekustamo īpašumu (kura pāreja jaunajam ieguvējam notiek saskaņā ar vispārējiem civiltiesiskās apgrozības noteikumiem).

Līdz ar to ir izveidojusies situācija, kad zemesgrāmatā nostiprināta tiesība uz nekustamo īpašumu, kurš joprojām pastāv un atrodas civiltiesiskajā apgrozībā, tiek dzēsta, atņemot šo tiesību tiesīgajai personai bez atlīdzības, kā arī pretēji civiltiesībās nostiprinātajam šādu tiesību absolūtajam spēkam.

Tāpēc iesniegts pieteikums Satversmes tiesā par Civillikuma 416. panta septītās daļas atzīšanu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kā arī 105. pantam un par spēkā neesošu attiecībā uz tām personām, pret kurām tiesā var tikt piemērota apstrīdētā tiesību norma, no viņu pamattiesību aizskāruma brīža.

Lietas Nr.: SKC-50/2025.