Līdz ar to spēkā stājies Rīgas pilsētas tiesas spriedums, ar kuru apsūdzētajam piespriests sabiedriskais darbs uz 90 stundām, bet par labu cietušajai noteikta 50 000 EUR liela morālā kaitējuma kompensācija. 

No lietas materiāliem izriet, ka apsūdzētais, zinot, ka viņš ir inficēts ar imūndeficīta vīrusu, un, nebrīdinot cietušo par savu slimību, vairākkārt stājās dzimumattiecībās ar cietušo, nelietojot individuālos kontracepcijas līdzekļus (prezervatīvus). Šo prettiesisko darbību rezultātā apsūdzētais apzināti pieļāva personas inficēšanu ar cilvēka imūndeficīta vīrusu. 

Apsūdzētais pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu, bet apelācijas instances tiesa šo spriedumu atstāja negrozītu. Par apelācijas instances lēmumu tika iesniegta kasācijas sūdzība. 

Lietai noteikts slēgtas lietas statuss. 

Senāta lēmumā norādīts, ka kasācijas sūdzībā atkārtoti apelācijas sūdzības motīvi, kurus apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un argumentēti noraidījusi. 

“Pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka apsūdzētā vainīgums inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīts ārpus saprātīgām šaubām un apsūdzētā darbības pareizi kvalificētas pēc Krimināllikuma 133. panta,” uzsvērts Senāta lēmumā. 

Tāpat Senāts norāda, ka apsūdzētā kasācijas sūdzības argumenti pamatoti ar viņa subjektīvo viedokli par lietā iegūto pierādījumu ticamības, pieļaujamības un pietiekamības un sodu ietekmējošo apstākļu vērtējumu. Sūdzība ir iesniegta ar mērķi atcelt apelācijas instances tiesas nolēmumu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai, kas nosaka, ka kasācijas instances tiesa lietas apstākļus no jauna nevērtē. 

Lietas Nr.: SKK-259/2025 (11096142914).