Līdz ar to spēkā stājies Rīgas pilsētas tiesas spriedums, ar kuru apsūdzētajam piespriests naudas sods desmit minimālo mēnešalgu apmērā (tolaik – 6200 EUR). 

No lietas materiāliem izriet, ka apsūdzētais, būdams Valsts policijas inspektors jeb valsts amatpersona, izmantojot viņam dienesta pienākumu veikšanai piešķirtos Iekšlietu ministrijas Informācijas centra informācijas sistēmu piekļuves rekvizītus, neveicot valsts amatpersonas amata pienākumus, kā arī nepildot konkrētu darba uzdevumu, nepastāvot dienesta nepieciešamībai vai citam tiesību aktos noteiktam pamatam, ar izdomātu iemeslu veica ziņu meklēšanu par konkrētu privātpersonu, ar kuru pēc tam sazinājās, informējot šo privātpersonu, ka tā ir izsludināta Valsts policijas meklēšanā. 

Ar savām darbībām apsūdzētais izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 329.pantā, proti, izpauda neizpaužamas ziņas, kas nav valsts noslēpums. 

Pirmās instances spriedums tika pārsūdzēts apelācijas instancē, bet ar Kurzemes apgabaltiesas lēmumu tas tika atstāts spēkā. 

Senāta lēmumā norādīts, ka apsūdzētā kasācijas sūdzības argumenti pamatoti ar viņa subjektīvo viedokli par lietā iegūto pierādījumu ticamības, pieļaujamības un pietiekamības un sodu ietekmējošo apstākļu vērtējumu. Sūdzība ir iesniegta ar mērķi atcelt apelācijas instances tiesas nolēmumu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai, kas nosaka, ka kasācijas instances tiesa lietas apstākļus no jauna nevērtē. 

Lietas Nr.: SKK266/2025 (11860001722).