“Mums ir jāaizsargā ikviens cilvēks, kura miers un drošības sajūta tiek traucēta ilgstoši un atkārtoti – neatkarīgi no tā, vai vainīgā persona savus nolūkus dēvē par simpātiju izrādīšanu vai vēlmi atjaunot attiecības,” iepriekš norādījis komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins.

Komisijas un Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāti, vairākās sēdēs spriežot par vajāšanas jēdzienu krimināltiesībās, secinājuši, ka pašreizējā tiesu prakse un likuma interpretācijas atšķiras.

Krimināllikums paredz atbildību par vajāšanu – vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu vai nevēlamu saziņu, ja upurim ir bijis pamats baidīties par sevi vai saviem tuviniekiem. Likums nenosaka, ka šādam noziedzīgam nodarījumam jābūt izdarītam ar speciālu nolūku, piemēram, lai iebiedētu cietušo, atzīmē A.Judins.

Tomēr tiesu praksē, tostarp Augstākās tiesas spriedumā, balstoties uz likumprojekta anotāciju, nostiprinājusies šaurāka interpretācija, kriminālatbildību piemērojot tad, ja ir pierādāms, ka persona rīkojusies ar mērķi iedvest bailes.