Izskatot Senāta pieteikumu, Satversmes tiesa 2025. gada 12. jūnija spriedumā (lieta Nr. 2024-17-03) atzina, ka Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 19.1 2. apakšpunkts (redakcija, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) neatbilst Satversmes 105. pantam. Tiesa noteica, ka šī norma ir spēkā neesoša no pamattiesību aizskāruma brīža – gan šīs lietas atbildētājai, gan arī citās lietās, kuras vēl nav noslēgušās.

Saskaņā ar apstrīdēto normu mājas kopējo ūdens patēriņa starpību sadalīja atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp dzīvokļu īpašniekiem, kuru atsevišķajos īpašumos ūdens patēriņa skaitītāji nebija uzstādīti.

Mājas pārvaldnieks bija tiesā cēlis prasību par mājai konstatētās ūdens patēriņa starpības piedziņu.

Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, bet tās spriedums tika pārsūdzēts. Apgabaltiesa apmierināja atbildētājas lūgumu vērsties Satversmes tiesā, taču Satversmes tiesas kolēģija atteica ierosināt lietu, jo apgabaltiesas pieteikums neatbilda Satversmes tiesas likuma prasībām.

Attiecīgi apgabaltiesa apmierināja apsaimniekotāja prasību piedzīt no atbildētājas pārvaldīšanas un komunālo maksājumu parādu. Par apelācijas instances spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība, kurā Senātam tika lūgts iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā un atcelt pārsūdzēto spriedumu.

Nododot lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesā, Senāts spriedumā norāda uz likuma robu, jo Noteikumu Nr. 1013 19. punkts vispār neparedz atkāpes no tajā noteiktā ūdens patēriņa starpības sadales kārtības. Tas savukārt neatbilst Ministru kabineta paustajai gribai šādu sadales kārtību nepiemērot attiecībā uz gadījumiem, kad atsevišķajā īpašumā nav uzstādīts ūdens patēriņa skaitītājs.

Šo likuma nepilnību jārisina, sašaurinot Noteikuma Nr. 1013 19. punkta piemērošanu. Ja dzīvokļa īpašnieka pieļautā pārkāpuma dēļ nav iespējams noskaidrot faktisko individuālo ūdens patēriņu atsevišķajā īpašumā, pastāv pamats to aprēķināt atbilstoši maksimāli piegādātajam ūdens daudzumam atsevišķajā īpašumā, ievērojot tajā dzīvojošo personu skaitu. Tā noteikšanai var tikt piemērota Noteikumu Nr. 1013 19.2 punktā iekļautā formula, kuras ieviešana pamatota ar nepieciešamību novērst pārlieku lielas daļas no ūdens patēriņa starpības piemērošanu atsevišķam īpašumam, nepārsniedzot pieņemtās ūdens patēriņa normas uz vienu iedzīvotāju.

Senāts spriedumā nosaka metodi, kādā pušu tiesiskajās attiecībās nosakāms atbildētāja atbildības apjoms par ūdens patēriņa starpību, proti, dzīvokļa īpašniekam jāmaksā gan par savu aprēķināto ūdens patēriņu, gan arī sava daļa no pārējās mājas ūdens patēriņa starpības.

Senāta spriedums lietā Nr. SKC-17/2025 (C30519918)