Senāts norāda, ka jēdziens “zāļu reklāma” ir Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kas paredz – lai atzītu kādu izteikumu par zāļu reklāmu, ir jānoskaidro tā faktiski radītais iespaids un ietekme uz adresātu, nevis personas subjektīvais nodoms, ar kādu tā paudusi izteikumu. Senātam nav šaubu, ka nozares profesionāļu un uzticības personu slavējoši izteikumi par zālēm ir uzskatāmi par zāļu reklāmu, kas var veicināt sabiedrības uzticēšanos un pamudināt cilvēkus pieprasīt un lietot konkrētās zāles. Senāts paskaidro, ka Latvijā vispārīgi nav aizliegts veidot zāļu reklāmu, bet gan vairumu zāļu kategoriju atļauts reklamēt ar zināmiem nosacījumiem un noteikumiem, pavisam aizliedzot reklamēt tikai tādas zāles, kuru nepamatota vai pārmērīga lietošana varētu radīt visbūtiskākos sabiedriskās veselības riskus. Atbildot uz kasācijas sūdzībā minētajiem argumentiem, kas skar vārda (izpausmes) brīvību, Senāts skaidro, ka noteiktie zāļu reklāmas ierobežojumi ir pietiekami skaidri, lai tos varētu izprast profesionāls izdevējs un reklāmas izplatītājs, tātad arī pieteicēja. Tie ir domāti tam, lai sasniegtu leģitīmu mērķi – sabiedrības veselības un pacientu tiesību aizsardzību, jo nepamatota vai pārmērīga zāļu lietošana var šīs intereses būtiski apdraudēt. Tā kā inspekcija jau iepriekš konstatējusi līdzīgus reklāmas izplatīšanas pārkāpumus pieteicējas darbībās un tai nav izdevies panākt, lai pieteicēja šādus pārkāpumus vairs neizdarītu, nav šaubu, ka šo mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Ņemot vērā minēto, piemērotais aizliegums ir atzīstams par pamatotu un samērīgu.

Izskatāmajā lietā konstatēts, ka vairākos pieteicējas izdotā žurnāla “Ievas Veselība” numuros interviju veidā bija publicēti raksti, kuros veselības aprūpes darbinieki un sabiedrībā pazīstama persona (teātra aktieris) informēja par dažādiem recepšu un bezrecepšu medikamentiem, mudināja un ieteica lietot šos medikamentus. Veselības inspekcija bija secinājusi, ka šādas publikācijas veicina patērētāju uzticēšanos, ietekmē viņu izvēli un sekmē tajās pieminēto preču popularitāti, tādēļ bija atzinusi tās par normatīvo aktu prasībām neatbilstošu zāļu reklāmu un aizliegusi pieteicējai šādu reklāmu izplatīt. Pieteicēja šo lēmumu pārsūdzēja administratīvajā tiesā, norādot, ka publikācijas nav uzskatāmas par reklāmu, jo iesaistītajām personām nav bijis nolūka reklamēt zāles, un ka šādi ierobežojumi aizskar preses brīvību un uzskatāmi par cenzūru. Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa iesniegto pieteikumu noraidīja.

Lieta SKA-110/2025 (A420306619)