Krimināllieta bija ierosināta par svešas kustamas mantas nolaupīšanas (zādzības) izdarīšanu lielā apmērā personu grupā no veikala Valmierā. Lietā apsūdzēti divi Rumānijas pilsoņi, no kuriem viens kopā ar divām citām personām ielauzās veikala telpās, lai nozagtu elektroniskās ierīces – mobilos tālruņus un planšetdatorus, kuru kopējā vērtība bija aptuveni 35 tūkstoši eiro, bet otrs atbalstīja notiekošo zādzību, paliekot ārpusē un novērojot apkārtni. Zādzību līdz galam neizdevās izdarīt, jo veikalā iedarbojās signalizācija un ieradās apsardze, kas vienu no apsūdzētajiem aizturēja, bet pārējās iesaistītās personas no notikuma vietas aizbēga.

Izskatot lietu, Senātam bija jāatbild uz jautājumu, ar kuru brīdi zādzība ir uzskatāma par pabeigtu. Senāts konstatēja, ka praksē ir izveidojusies neviennozīmīga izpratne par to, ar kuru brīdi atzīstams, ka notikusi mantas prettiesiska iegūšana. Atsaucoties uz starpkaru perioda un mūsdienu tiesību doktrīnas atziņām, kā arī Civillikumā nostiprināto izpratni par lietas valdījuma iegūšanu, Senāts atzina, ka zādzība uzskatāma par pabeigtu nevis ar brīdi, kad zādzības izdarītājam radusies reāla iespēja ar mantu rīkoties pēc saviem ieskatiem, bet jau tad, kad viņš fiziski ieguvis faktisko varu pār mantu un viņš kā vienīgais to pēc savas gribas var ietekmēt.

Senāta lēmumā arī vērsta uzmanība uz to, ka faktiskās varas iegūšana atšķiras atkarībā no mantas īpašībām, proti, tās izmēriem un iespējām to pārvietot. Kā skaidrots lēmumā, faktisko varu pār nelieliem priekšmetiem iegūst ar fizisku kontroli, piemēram, fiziski satverot priekšmetu un ievietojot to somā, savukārt faktiskā vara pār apjomīgiem un grūti pārvietojamiem priekšmetiem tiek iegūta pakāpeniski ar vairākām secīgām uz šo mērķi vērstām darbībām. No lietas apstākļiem izrietošās apsūdzēto darbības liecina par pakāpenisku mantas atņemšanu, taču apsūdzētie vēl nebija ieguvuši fizisku kontroli pār šo mantu zādzības pārtraukšanas brīdī, kad daļa ierīču bija saliktas somā, bet citas joprojām tika pārvietotas kopā ar seifu, kurā tās atradās. Līdz ar to Senāts atzina, ka apgabaltiesa pamatoti atzinusi zādzību par nepabeigtu.

Vienlaikus Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa spriedumā nav pamatojusi, kādēļ tā, pastāvot atšķirīgām un savstarpēji pretrunīgām apsūdzēto liecībām, nav konstatējusi atbildību pastiprinošu apstākli – nepatiesu liecību sniegšanu. Senāts atgādina, ka personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, ir tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt, taču, ja šīs personas liecības sniedz, tām ir jābūt patiesām. Šī izvērtējuma neveikšana ir atzīstama par būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, kas ir pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai daļā par apsūdzētajiem noteikto sodu.

Lieta SKK-39/2025 (11130037821)