Tiesas atziņas un lēmums

Lēmumā Tiesa vispirms pievērsās valdības izvirzītajam argumentam, ka pirmais iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus saistībā ar šaujamieroča un munīcijas izņemšanu. Tiesa piekrita valdībai, ka pirmais iesniedzējs nav pārsūdzējis izmeklētāja lēmumu par šo priekšmetu izņemšanu, un noraidīja šo pirmā iesniedzēja sūdzību.

Pievēršoties iesniedzēju sūdzībām pārējā dāļā, Tiesa iesākumā atsaucās uz tās judikatūrā nostiprinātajiem vispārējiem principiem par kratīšanas tiesiskumu, kas iedibināti, piemēram, lietā "Vinks un Ribicka pret Latviju". Tiesa atgādināja, ka, vērtējot to, vai iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ir pamatota, ir jāņem vērā tas, vai iejaukšanās pamats bija noteikts likumā, vai iejaukšanās īstenota leģitīma mērķa sasniegšanai un bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

Apskatot konkrētās lietas faktus, Tiesa atzina, ka kriminālprocesā veiktās kratīšanas un mantu izņemšana radījusi iejaukšanās iesniedzēju Konvencijas 8. pantā garantētajās tiesībās. Tiesa secināja, ka iejaukšanās pamats bija noteikts likumā un ka iejaukšanās īstenota, lai sasniegtu divus leģitīmos mērķus: novērstu noziedzību un aizsargātu citu cilvēku tiesības. Izvērtējot to, vai iejaukšanās bija samērīga, Tiesa visupirms piekrita valdībai, ka pastāvēja pietiekams pamats, lai konstatētu pirmā iesniedzēja saistību ar pārējo iesniedzēju dzīvesvietām, kurās veiktas kratīšanas.

Proti, pirmā adrese bija deklarēta kā pirmā iesniedzēja dzīvesvieta. Savukārt otrā adrese atbilstoši valsts iestādēm pieejamai informācijai bija pirmā iesniedzēja faktiskā dzīvesvieta, ko viņš arī neapstrīdēja. Turklāt pirmajam iesniedzējam piederošajam uzņēmumam tur bija reģistrēta adrese, un viņš bija norādījis valsts iestādēm, ka tur glabā savu šaujamieroci. Visbeidzot Tiesa norādīja, ka fakts, ka pirmā iesniedzēja ģimenes locekļi (otrais, trešais, ceturtais un piektais iesniedzējs) dzīvoja šajās telpās, bet pret viņiem netika veikta izmeklēšana, nebija šķērslis, lai veiktu kratīšanu šajās adresēs.

Attiecībā uz tiesas atļaujām veikt kratīšanu Tiesa norādīja, ka to tvērums bija skaidri ierobežots ar izmeklēšanā esošajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Turklāt pirmā iesniedzēja mobilā tālruņa izņemšana bija ietverta lēmumā par atļauju veikt kratīšanu. Tiesa piekrita valdības argumentam, ka izņemtās iesniedzēju piederošās mantas bija jāpārbauda un jānoskaidro, vai pastāvēja to saistība ar noziedzīgajiem nodarījumiem. Visbeidzot Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēji nebija sūdzējušies par to, ka izņemtās mantas tika paturētas pārāk ilgi vai pārāk ilgi iesniedzējiem liegta piekļuve saviem datiem. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa secināja, ka iejaukšanās iesniedzēju tiesībās bija pamatota un samērīga, tādējādi atbilstoši Konvencijas 35. pantam noraidot viņu sūdzības.

Pilns 2026. gada 29. janvāra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (81440/17) un lēmuma pieņemšanas datums (29/01/2026).

Fakti lietā "Brēmanis un citi pret Latviju"

2017. gada 28. jūnijā, balstoties uz Ārlietu ministrijas dienesta pārbaudes secinājumiem par pirmā iesniedzēja darbībām pildot pagaidu pilnvarotā lietveža pienākumus Latvijas vēstniecībā Apvienotajos Arābu Emirātos, Valsts drošības dienests (iepriekš – Drošības policija) pret pirmo iesniedzēju ierosināja kriminālprocesu.

2017. gada 4. jūlijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas izmeklēšanas tiesnese atļāva izdarīt kratīšanu ar pirmo iesniedzēju saistītajās adresēs (iesniedzēju dzīvesvietās). Nākamajā dienā Valsts drošības dienests iesniedzēju dzīvesvietās veica kratīšanu un izņemšanu.

2017. gada 21. jūlijā Rīgas apgabaltiesas tiesnese noraidīja iesniedzēju sūdzības, atzīstot, ka atļaujas veikt kratīšanu bija tiesiskas un pamatotas. 

2017. gada 27. novembrī iesniedzēji vērsās ar sūdzībām Tiesā.