Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2014.gada 28.janvārī ir pasludinājusi spriedumu lietā "Veiss pret Latviju", vienbalsīgi atzīstot, ka ir pārkāptas Inta Veisa (turpmāk – iesniedzējs) tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6.panta 1.punkts. Tiesa piešķīra iesniedzējam atlīdzību par morālo kaitējumu EUR 1 000 apmērā, kā arī atlīdzību par tiesvedības izdevumiem EUR 2 000 apmērā. Savukārt iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 8. panta (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi) pārkāpumu Tiesa vienbalsīgi noraidīja.
2012.gada 2.oktobrī Tiesā iesniegtajā pieteikumā pret Latviju iesniedzējs sūdzējās par gandrīz sešus gadus ilgu tiesvedību nacionālajās tiesās, izskatot viņa civilprasību par brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu un paternitātes noteikšanu. Iesniedzējs arī apgalvoja, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz privāto un ģimenes dzīves neaizskaramību, jo nacionālās tiesas bija atteikušās atzīt viņa kā bērna bioloģiskā tēva paternitāti.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību par tiesvedības ilgumu, Tiesa noraidīja valdības izvirzītos argumentus par to, ka sūdzība nav izskatāma pēc būtības. Tiesas ieskatā, iespēja paātrināt lietas izskatīšanu civilprocesā nav uzskatāma par pietiekamu, lai iesniedzējs zaudētu cietušā statusu Konvencijas 34.panta izpratnē, ja iesniedzējs nav saņēmis materiāla rakstura kompensāciju par ieilgušo procesu.
Tāpat, Tiesas ieskatā, iespēja lūgt nacionālo tiesu paātrināt tiesvedību, kā arī vēršanās ar kompensācijas prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, pamatojoties uz Satversmes 92.pantu, nav uzskatāmi par efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistībā ar sūdzību par tiesvedības ilgumu civillietā, kuri iesniedzējam būtu jāizmanto pirms vēršanās Tiesā, jo trūkst precīza tiesiskā regulējuma un tiesu prakses piemēru.
Izskatot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa atgādināja, ka lietās, kas skar civiltiesisko statusu, no valsts amatpersonām tiek prasīta īpaša rūpība, lai pēc iespējas samazinātu nenoteiktības periodu. Tiesa arī atzīmēja, ka Augstākās tiesas Senāts savā spriedumā bija norādījis uz nesamērīgi ilgu tiesvedību iesniedzēja lietā. Nesaskatot iesniedzēja vainu iespējamā procesa novilcināšanā, Tiesa atzina, ka gandrīz sešu gadu periods lietā par paternitātes atzīšanu ir uzskatāms par neatbilstošu Konvencijas 6.panta 1.punkta prasībām.
Ņemot vērā, ka nacionālajās tiesās joprojām turpinās tiesvedība un tās iznākums būs izšķirošs iesniedzēja sūdzības Konvencijas 8.panta kontekstā izlemšanai, Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par viņa tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi pārkāpumu, jo iesniedzējs nebija līdz galam izmantojis viņam pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
Pilns 2014. gada 28. janvāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (15152/12) un sprieduma pasludināšanas datums (28/01/2014).
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.