Apstrīdētā norma ir Kriminālprocesa likuma 246.panta otrā daļa: „Pirms pieņemt lēmumu par tāda drošības līdzekļa piemērošanu, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, procesa virzītājs izsniedz personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tā ierosinājuma kopiju, kurā pamatota drošības līdzekļa izvēle.”

Augstākā juridiska spēka norma ir Satversmes 92.panta pirmais teikums: „Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.”

Lietas fakti

Pieteikuma iesniedzējam Igoram Jegorovam kriminālprocesa ietvaros kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums. Uz pieteikuma iesniedzēja aizstāvja lūgumu iepazīstināt viņu ar visiem tiem kriminālprocesa materiāliem, kas bijuši par pamatu apcietinājuma piemērošanai, esot saņemts atteikums, jo kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums.

Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētā norma nosaka personas tiesības saņemt konkrētā kriminālprocesa virzītāja ierosinājuma, kurā pamatota drošības līdzekļa izvēle, kopiju, bet neparedz tiesības iepazīties ar tiem kriminālprocesa materiāliem, kas procesa virzītāja ieskatā pamato ierosinājumu par apcietinājuma piemērošanu. Šāda situācija neatbilstot sacīkstes principam un tādējādi aizskarot pieteikuma iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu. Kriminālprocesos sacīkstes princips nozīmējot to, ka apsūdzībai un aizstāvībai jābūt vienādai pieejai informācijai un abām pusēm esot jābūt iespējai komentēt lietai pievienotos pierādījumus. Šajā gadījumā aizstāvim esot liegta pieeja tiem dokumentiem, kas ir būtiski, lai efektīvi varētu pārsūdzēt personas apcietinājuma likumību.

Tiesas secinājumi un lēmums

Par tiesību uz taisnīgu tiesu saturu

Satversmes tiesa norādīja, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips kriminālprocesā, no vienas puses, paredz visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu. Kriminālprocesu veido vairākas procesuālās stadijas, bet tas uzlūkojams kā vienots veselums, tāpēc pušu līdzvērtīgu iespēju princips jāievēro gan pirmstiesas procesā, gan lietas izskatīšanas tiesā procesā. Tādējādi pušu līdzvērtīgu iespēju princips ietilpst Satversmes 92.panta tvērumā un ir jāievēro arī pirmstiesas kriminālprocesā, citastarp izlemjot jautājumu par drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanu [11].

Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes 92.panta pirmajā teikumā nostiprinātais pušu līdzvērtīgu iespēju princips paredz tiesības iepazīties ar tiem kriminālprocesa materiāliem, ar kuriem pamatota apcietinājuma piemērošana, tādā apjomā, lai varētu tikt īstenotas personas tiesības uz aizstāvību [13].

Par pušu līdzvērtīgu iespēju principa ierobežojumu

Izskatot lietu, Satversmes tiesa secināja, ka pieteikuma iesniedzēja ierobežojums iepazīties ar krimināllietas materiāliem pamatots nevis ar apstrīdēto normu, bet gan ar Kriminālprocesa likuma 375. un 396.pantu. Tādējādi apstrīdētā norma neierobežo pieteikuma iesniedzējam Satversmes 92.panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības [15].

Šāda ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšana neietilpst Satversmes tiesas kompetencē. Līdz ar to nav pamata turpināt lietas izskatīšanu un vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92.panta pirmajam teikumam [17].

Par apstrīdētās normas interpretāciju

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētās normas un tās jaunās redakcijas saturs pēc būtības neatšķiras. Izmeklēšanas tiesnesim adresētais procesa virzītāja ierosinājums piemērot apcietinājumu ir tikai viens no vairākiem elementiem, kas nodrošina personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, arī tiesības uz informāciju pirmstiesas kriminālprocesā. Procesa virzītāja ierosinājumā ietvertām norādēm uz konkrētiem, ar lietas materiāliem pamatotiem apsvērumiem nav nozīmes, ja personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tiek liegta piekļuve šiem materiāliem. Tādējādi personai nedz pašai, nedz ar aizstāvja starpniecību nav iespējams pārbaudīt, vai procesa virzītāja sniegtā lietas materiālu interpretācija ierosinājumā par apcietinājuma piemērošanu ir korekta. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētā ierosinājuma jēga ir nodrošināt to, lai persona zinātu, kādus lietas materiālus tā ir tiesīga izprasīt uzrādīšanai [16.1].

Nosakot ierobežojumu iepazīties ar lietas materiāliem, jāpanāk saprātīgs līdzsvars starp izmeklēšanas noslēpuma saglabāšanu un citu personu tiesību respektēšanu, no vienas puses, un pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu, no otras puses. Šāds līdzsvars var tikt panākts tad, ja pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros personai tiek uzrādīti nevis visi, bet tikai tie lietas materiāli, kas pamato apcietinājuma piemērošanas nepieciešamību un nevar nodarīt būtisku kaitējumu citu personu tiesībām vai izmeklēšanas interesēm. Procesa virzītājam ir pienākums organizēt kriminālprocesu un tā materiālus tādā veidā, lai vajadzības gadījumā tos materiālus, kuri pamato apcietinājuma piemērošanu, varētu nošķirt no pārējiem materiāliem, kuru uzrādīšana nav pieļaujama [16.2].

Savukārt tieši izmeklēšanas tiesnesim ir jārod saprātīgs līdzsvars starp cilvēktiesību aizsardzību un nepieciešamību sabiedrības drošības interesēs ierobežot kādas personas tiesības. Nav pieļaujama tāda situācija, ka tiek ierobežotas personas pamattiesības iepazīties ar lietas materiāliem, uz kuriem pamatots apcietinājums, un šis pamattiesību ierobežojums netiek nodots tiesas kontrolei [16.3].

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.panta pirmās daļas 6.punktu, Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību lietā Nr.2013-11-01 „Par Kriminālprocesa likuma 246.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam”.

Satversmes tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Lēmums ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.