Par sprieduma pārsūdzēšanu šodien jālemj valdībai.

Kā liecina informācija Ārlietu ministrijas mājaslapā, lietā sūdzību iesniedzis pats Ternovskis. ECT palāta 29.aprīlī ar sešām balsīm pret vienu konstatēja, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punkta - par tiesībām uz taisnīgu tiesu - pārkāpums.

ECT secināja, ka tiesvedības gaita Ternovska civilprasībā pret Valsts robežsardzi par viņa atjaunošanu dienestā neatbilda konvencijas prasībām. Ternovskis lūdza piespriest viņam morālā kaitējuma kompensāciju 20 000 eiro apmērā, taču ECT šo prasību apmierināja tikai daļēji un atlīdzībā piesprieda 5000 eiro.

Vispirms ECT noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzības izskatīšana ir ārpus ECT kompetences, jo uz konkrēto strīdu nav attiecināms konvencijas 6.pants. ECT norādīja, ka lietā nav strīda par Latvijas tiesu kompetenci izskatīt strīdus par robežsargu atbrīvošanu no amata, ņemot vērā, ka iesniedzēja civilprasība pret Valsts robežsardzi pēc būtības tika izskatīta divās tiesu instancēs. Tādējādi ECT secināja, ka konvencijas 6.pants bija attiecināms uz tiesvedību, kuras ietvaros iesniedzējs mēģināja apstrīdēt viņa atbrīvošanas no dienesta Valsts robežsardzē tiesiskumu.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, ECT atzīmēja, ka konvencijā minētās tiesības uz taisnu tiesu paredz pušu vienlīdzību, tādēļ katrai no pusēm ir jābūt samērīgai iespējai iesniegt savus apsvērumus. Pretējā gadījumā kāda no pusēm var nonākt būtiski neizdevīgākā stāvoklī.

ECT spriedumā norādīja, ka 2002.gada 23.janvāra Rīgas apgabaltiesas sēdē piedalījās atbildētāja, proti, Valsts robežsardzes pārstāvis, kas sniedza tiesai mutvārdu paskaidrojumus. Savukārt iesniedzējam šī iespēja tika liegta, jo slimības dēļ viņš nebija ieradies. Savukārt Rīgas apgabaltiesas ieskatā slimības lapā norādītie iemesli neattaisnoja tiesas sēdes atlikšanu.

ECT arī uzskatīja, ka Rīgas apgabaltiesa bija pēdējā instance, kas varēja skatīt iesniedzēja civilprasību pēc būtības.

ECT konstatēja, ka sūdzības izskatīšanas mehānisms SAB un Ģenerālprokuratūrā nevarēja tikt uzskatīts par atbilstošu pušu vienlīdzības un sacīkstes principiem, jo iesniedzējam nebija pilnībā pieejami viņa lietas materiāli. Turklāt neviena no abām iestādēm nevarēja tikt uzskatīta par "tiesu" konvencijā esošajā izpratnē, pat piemērojot šo jēdzienu visplašākajā tā nozīmē.

Rezultātā ECT uzskatīja, ka Rīgas apgabaltiesas nevēlēšanās pienācīgā kārtā izvērtēt iesniedzēja neierašanās iemeslus, atzīstot viņa prombūtni par neattaisnotu un izskatot civilprasību bez viņa klātbūtnes, kopumā padarīja tiesvedību par netaisnīgu. Tādēļ ECT konstatēja konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu.

Ņemot vērā Ternovska dienestu un pakāpi Valsts robežsardzē, pēc likuma "Par valsts noslēpumu" viņam bija nepieciešams saņemt pirmās kategorijas speciālo atļauju pieejai sevišķi slepenai informācijai. Pēc pārbaudes1999. gada janvārī SAB informēja Ternovski, ka viņam ir atteikts izsniegt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.

Toreiz Ternovskis pārsūdzēja SAB atteikumu izsniegt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam ģenerālprokuroram likuma "Par valsts noslēpumu" noteiktajā kārtībā. 1999.gada decembrī ģenerālprokurors iesniedzēja sūdzību noraidīja un Ternovskis tika atbrīvots no dienesta Valsts robežsardzē.

Iesniedzējs vērsās Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā ar prasības pieteikumu pret Valsts robežsardzi, lūdzot viņu atjaunot amatā. 2001.gada septembrī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa noraidīja iesniedzēja prasības pieteikumu pret Valsts robežsardzi. Tiesa pamatojās uz to, ka tiesiskās attiecības starp viņu un iestādi regulēja "Robežsardzes likums" un likums "Par valsts noslēpumu", nevis "Darba likums".

Ternovskis pārsūdzēja šo spriedumu Rīgas apgabaltiesā.

Neilgi pirms apelācijas tiesvedības sēdes iesniedzējs vērsās Rīgas apgabaltiesā ar lūgumu pārcelt tiesas sēdes datumu viņa slimības dēļ, iesniegumam pievienojot slimības lapu. Rīgas apgabaltiesa uzsāka apelācijas sūdzības izskatīšanu un nolēma izskatīt lietu bez iesniedzēja klātbūtnes, jo pievienotā slimības lapa nenorādīja, ka iesniedzējam būtu jāievēro gultas režīms. Tajā pašā dienā tiesa noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību. Savukārt Ternovska kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu Augstākās tiesas Senāts noraidīja ar pamatojumu, ka iesniedzēja civilprasība bija cieši saistīta ar jautājumu par viņam liegto atļauju pieejai valsts noslēpumam un tādējādi nebija izskatāma civilprocesuālā kārtībā.

Ternovskis vērsās Satversmes tiesā (ST), apstrīdot likuma "Par valsts noslēpumu" 11.panta 5.punkta atbilstību Satversmes 92.pantam. Ar 2003. gada 23. aprīļa spriedumu lietā ST atzina, ka apstrīdētā norma, kas paredzēja īpašu pārsūdzības kārtību par atteikumu izsniegt speciālo atļauju valsts noslēpumam, atbilst Satversmei.