1991.gada janvārī pēc Amerikas advokātu cilvēktiesību komitejas uzaicinājuma toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs G.Zemrībo bija devies uz starptautisku cilvēktiesībām veltītu konferenci Ņujorkā. Amerikā ielidoja 18.janvārī, bet 20.janvārī Rīgā sākās barikādes Latvijas valsts nosargāšanai, par ko G.Zemrībo uzzināja no ASV laikrakstiem. 24.janvārī viņam Kolumbijas Universitātē bija paredzēta uzstāšanās par juridiskiem jautājumiem, bet Augstākās tiesas priekšsēdētājs saprata, ka viņa pienākums ir iespējami vairāk un skaļāk stāstīt pasaulei par to, kas notiek Latvijā. G.Zemrībo runāja par Latvijas vēsturi, okupāciju, brīvības cīņu un barikādēm. „Tas jau bija kā bumbas sprādziens,” atceras G.Zemrībo. Pēc uzstāšanās viņu ielenca žurnālisti, aicināja uz televīziju, un viņš vēlreiz ar šo runu uzstājās Ņujorkas Starptautisko attiecību padomē.

Runu, kas bija G.Zemrībo „barikādes” un kas, iespējams, aizdedza arī kādu Latvijas atbalsta ugunskuru Amerikā, viņš rakstīja vakarā viesnīcā uzreiz angļu valodā. Laika bija maz, atbildība milzīga. Manuskriptu, ar visiem svītrojumiem, pasvītrojumiem un citiem izcēlumiem, G.Zemrībo vairāk nekā 20 gadus glabājis kā lielu vērtību. Nu, kad vēsturiskā Amerikā sacītā runa nopublicēta nupat izdotajā grāmatā par G.Zemrībo, vērtīgās senās rokraksta lapas viņš vēlējās atstāt Augstākās tiesas muzejam.

Reizē ar runas manuskriptu G.Zemrībo Augstākajai tiesai dāvināja arī savu un Lia Guļevskas grāmatu „Darbs dara cilvēku”, tās sākumlapā ierakstot: „Latvijas Republikas Augstākajai Tiesai – tiesai, kurai esmu veltījis vairāk kā 30 sava mūža gadus”.

Grāmatā, kas ir liecība G.Zemrībo bagātajam mūžam, nozīmīga vieta atvēlēta darbam Augstākajā tiesā. G.Zemrībo bija Augstākās tiesas tiesnesis trīsdesmit gadus, viņš bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs laikā, kad Latvija atjaunoja valstisko neatkarību, un pirmais neatkarīgā Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kura vadībā arī tika rakstīts likums „Par tiesu varu”.