Pētījuma novitāte 

A.Smiltēnas izstrādātais promocijas darbs ir pirmais pētījums Latvijā, kurā veikta deleģētās likumdošanas padziļināta vēsturiska izpēte, identificējot šīs tiesību jaunrades formas vēsturiskās izcelsmes laiku un apstākļus. Vienlaikus darbā sniegts apskats par likumdevēja veiktās tiesību jaunrades un deleģētās likumdošanas savstarpējo attīstības dinamiku Eiropā antīkajos laikos un viduslaikos. Padziļināti analizēta arī Livonijas tiesību avotu sistēma – Livonijas statūti, pilsētu tiesības un privilēģijas, landtāgu un mantāgu recesi, kā arī šo tiesību avotu jaunrades īpatnības.

Pētījuma galvenā būtība

A.Smiltēna savā promocijas darbā pētījusi deleģētās likumdošanas institūta vēsturiskos pirmsākumus romāņu-ģermāņu tiesību lokā. Pētījums aptver antīko laiku un viduslaiku tiesību vēstures posmus Eiropas vēsturē, kā arī Livonijas laika periodu Latvijas tiesību vēsturē.

„Mūsdienās deleģētās likumdošanas institūta būtību juristi skaidro kopsakarā ar 17. gs. iedibināto valsts varas dalīšanas teoriju, kurā deleģētā likumdošana nozīmē likumdošanas funkcijas deleģēšanu izpildvarai. Pētījuma gaitā pamatots, ka deleģētās likumdošanas institūta vēsturiskā izcelšanās un šī tiesību institūta skaidrojums nav saistāms ar valsts varas dalīšanas teoriju, jo deleģētās likumdošanas institūtam atbilstoša tiesību jaunrades forma romiešu tiesībās ir pazīstama jau no 4. gs. p.m.ē.,” skaidro autore.

Promocijas darbā tiek pierādīts, ka Livonijas tiesību sistēma neveidojas vienīgi deleģētās likumdošanas kārtībā. Livonijas feodālās iekārtas struktūra un tiesību sistēmas pamati izveidoti oficiālās likumdošanas kārtībā ar pāvesta un Svētā Romas imperatora likumiem un privilēģijām, kuras garantēja paražu tiesību saglabāšanu vietējām tautām. Livonijas feodālā senjora Rīgas arhibīskapa tiesību jaunrade nodrošināja Rietumeiropā ierastās tiesību sistēmas iedibināšanu Livonijā, kurā atrodamas gan zemes tiesības, gan bruņinieku kārtas tiesības, gan pilsētu statūti.

Autore norāda, ka izstrādātais promocijas darbs ir pirmais pētījums Latvijā, kas deleģētās likumdošanas institūta vēstures izpētē aptvēris laika periodu pirms 20. gs.. Promocijas darba secinājumi, kas balstās uz šī tiesību institūta vēsturisko analīzi, ir nozīmīgi arī mūsdienu deleģētās likumdošanas institūta izpratnei.

Pētījuma nozīme

Savā pētījumā A.Smiltēna secina, ka „ar terminu „deleģētā likumdošana” nekorekti tiek apzīmētas gan vēsturiskās izcelsmes ziņā, gan likumdošanas mērķa ziņā divas pilnīgi atšķirīgas likumdošanas formas. Šāds terminu lietojums atrodams ne tikai latviešu valodā. Juridiski korekti būtu lietot atšķirīgus terminus šo dažādo likumdošanas formu apzīmēšanai – „aizvietojošā deleģētā likumdošana” un „papildinošā deleģētā likumdošana”.”

Autore skaidro, ka „deleģētās likumdošanas institūts nav viens no valsts varas dalīšanas teorijas elementiem, jo ir daudz senāks par šo teoriju. Papildinošās deleģētās likumdošanas tradīcija aizsākusies Romas republikā 367. gadā p.m.ē, savukārt ārkārtas deleģētā likumdošana radusies Eiropā ar 9.–11. gs., bet ne vēlāk par 1232. gadu. Abas deleģētās likumdošanas formas ir senākas par varas dalīšanas teoriju, tādēļ nav korekti tiesību institūtu jēdziena skaidrojumu aprobežot tikai ar šo institūtu vietu varas dalīšanas sistēmā.”

„Papildinošā deleģētā likumdošana ir katras efektīvas likumdošanas sastāvdaļa, kas jau romiešu tiesībās, tāpat kā mūsdienu likumdošanas sistēmā, nodrošina efektīvu tiesību sistēmu. Viduslaikos, kad papildinošā deleģētā likumdošana nebija pazīstama, tiesību sistēma bija kazuistiska, fragmentāra un neefektīva. Papildinošās deleģētās likumdošanas esība tiesību sistēmā neapdraud valsts varas dalījumu un likumdevēja lomu tajā. Papildinošā deleģētā likumdošana palīdz uzlabot tiesību sistēmas efektivitāti. Savukārt aizvietojošā deleģētā likumdošana norāda uz valsts varas funkciju neefektivitāti un zināmā mērā patoloģiju. Aizvietojošās deleģētās likumdošanas izplatība nozīmē, ka formālās likumdošanas vara ir vāja un faktiski nespējīga pildīt likumdošanas funkciju. Aizvietojošā deleģētā likumdošana apdraud gan varas dalīšanu valstī, gan arī tiesību sistēmas efektivitāti,” uzskata A.Smiltēna.

Viņa arī uzsver, ka „atsevišķs papildinošās deleģētās likumdošanas riska faktors ir apstāklis, ka valdība izstrādā un iesniedz parlamentā lielāko daļu no parlamentā izskatāmajiem likumprojektiem. Tādejādi gan likumprojekta, gan tam pakārtoto papildinošās deleģētās likumdošanas kārtībā izdotā normatīvā tiesību akta autors bieži vien ne tikai ir viena un tā pati valsts pārvaldes iestāde, bet gan viena un tā pati amatpersona. Šī pati amatpersona, kā izpildvaras īstenotāja var arī piemērot šos normatīvos aktus. Šāda kārtība neatbilst varas dalīšanas teorijai.”

Zinātniskā grāda pretendentes darbu recenzējusi LU Juridiskās fakultātes asociētā profesore Dr.iur. Annija Kārkliņa, Daugavpils Universitātes profesors Dr.iur. Vitolds Zahars un Tallinas Universitātes (Tallinna Ülikool) Igaunijā profesors Dr.iur., Pēteris Jervelaids (Peeter Järvelaid).

Promocijas darba aizstāvēšana notiks LU Juridiskās zinātnes nozares valststiesību, starptautisko tiesību, tiesību teorijas un vēstures, un policijas tiesību apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē. Sēde ieplānota 2016. gada 25. novembrī, plkst. 10.00 Juridiskās fakultātes tiesas zālē (8. auditorija, 2. stāvā).

Ar darbu var iepazīties Latvijas Universitātes bibliotēkā: datorika, juridiskās zinātnes, teoloģija (Raiņa bulvārī 19, 203. telpā, 2. stāvā).