Par pamatlietu

S. Buivids, atrodoties Valsts policijas iecirkņa telpās, nofilmēja savu paskaidrojumu sniegšanu administratīvā pārkāpuma procesā. Nofilmēto videoierakstu, kurā bija redzami policijas darbinieki, S. Buivids publicēja interneta vietnē www.youtube.com. 2013. gada 30. augustā Datu valsts inspekcija pieņēma lēmumu, uzliekot S. Buividam par pienākumu dzēst publicēto videoierakstu no interneta vietnes www.youtube.com, kā arī citām interneta vietnēm. Datu valsts inspekcija pieņemto lēmumu pamatoja ar to, ka S. Buivds ir pārkāpis Datu aizsardzības likuma 8. panta pirmo daļu, nesniedzot policijas darbiniekiem kā datu apstrādes subjektiem informāciju par paredzēto personas datu apstrādes mērķi, kā arī Datu valsts inspekcijai nav sniegta informācija par attiecīgā videoieraksta ieguves un ievietošanas interneta vietnē mērķi.

S. Buivids Datu valsts inspekcijas pieņemto lēmumu pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā, tomēr gan pirmās instances tiesa, gan apelācijas instances tiesa S. Buivida pieteikumu noraidīja. Atsaucoties uz tiesībām uz vārda brīvību, S. Buivids vērsās Augstākajā tiesā ar kasācijas sūdzību. Savukārt Augstākā tiesa nolēma uzdot EST prejudiciālos jautājumus par to, vai policijas darbinieku filmēšana policijas iecirknī, tiem pildot amata pienākumus, un šāda videoieraksta publicēšana internetā ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk – Direktīva 95/46) piemērošanas jomā, un vai šādas darbības var tikt uzskatītas par personas datu apstrādi žurnālistikas nolūkos Direktīvas 95/46 9. panta izpratnē.

Tiesas secinājumi

EST spriedumā atzina, ka policijas darbinieku filmēšana, tiem pieņemot paskaidrojumus policijas iecirknī, un šādi veiktā videoieraksta publicēšana interneta vietnē, kurā lietotāji var nosūtīt un apskatīt videoierakstus un dalīties ar tiem, ietilpst Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā.

Pirmkārt, EST konstatēja, ka saskaņā ar EST judikatūras atziņām citās lietās, izskatāmajā lietā ierakstītie personu attēli ir personu dati, kā arī automatizēta personas datu apstrāde, gan uzglabājot ierakstīto informāciju videoiekārtā, gan arī publicējot to interneta vietnē www.youtube.com. Otrkārt, EST konstatēja, ka lietā nepastāv neviens no izņēmuma gadījumiem, kuros Direktīva 95/46 nav piemērojama. EST atzina, ka nav konstatējama personas datu apstrāde, kas neietilpst Eiropas Savienības tiesību piemērošanas jomā vai kuras mērķis būtu sabiedriskā drošība, aizsardzība, valsts drošība vai valsts pasākumi krimināltiesību jomā. Savukārt tā iemesla dēļ, ka videoieraksts ticis padarīts pieejams nenoteiktam personu skaitam, publicējot to interneta vietnē, nav konstatējama arī personas datu apstrāde tikai personiskām vai mājsaimnieciska pasākuma vajadzībām.

Papildus tam EST uzsvēra, ka apstāklis, ka videoierakstā uzņemti policijas darbinieki, tiem pildot dienesta pienākumus, neļauj šādu personas datu apstrādi izslēgt no Direktīvas 95/46 piemērošanas. Apstāklis, ka informācija ietilpst profesionālās darbības kontekstā, nevar liegt to kvalificēt kā “personas datus”.

EST spriedumā arī atzina, ka tādas darbības, kā S. Buivida veiktās darbības varētu tikt atzītas par “žurnālistikas darbību”, ja no minētā videoieraksta izriet, ka tā filmēšanas un publicēšanas vienīgais mērķis bija publiskot informāciju, viedokļus vai idejas, taču to var noteikti tikai iesniedzējtiesa, veicot S. Buivida veikto darbību pārbaudi un analīzi. EST spriedumā deva vadlīnijas, kā būtu veicama S. Buivida veikto darbību pārbaude.

EST vērsa uzmanību uz to, ka apstāklis, ka S. Buivids nav žurnālists, neizslēdz žurnālistikas noteikumu attiecināšanu uz viņu, kā arī apstāklis, ka informācija ir izplatīta netradicionālā veidā, proti interneta vietnē www.youtube.com, nevar liegt to kvalificēt kā tādu, kas veikta tikai “žurnālistikas nolūkiem”. Vienlaikus EST norādīja, ka “žurnālistikas darbība” neattiecas uz jebkuru internetā publicēto informāciju, kas ietver personas datus. Tāpat EST uzsvēra, ka tiesību uz privāto dzīvi, no vienas puses, un tiesību uz vārda brīvību, no otras puses, līdzsvara noteikšanai tiesai ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas izstrādātie kritēriji – pienesums sabiedrības interešu debatēs, skarto personu publiskas atpazīstamības pakāpe, reportāžas priekšmets, attiecīgās personas iepriekšējā rīcība, publikācijas saturs, forma un sekas, veids un apstākļi, kādos tika iegūta informācija, kā arī šīs informācijas ticamība.

Pilns sprieduma teksts pieejams: https://curia.europa.eu