Kasācijas instances tiesa konstatēja, ka vienīgās liecinieka statusā sniegtās liecības, kurās ir norādīts, ka apsūdzētais vadīja automašīnu ceļu satiksmes negadījuma brīdī, ir viņa pirmās liecības tūlīt pēc notikušā ceļu satiksmes negadījuma.

Senāts atzina, ka procesa virzītājs, nopratinot apsūdzēto personu kā liecinieku dienā, kad notika ceļu satiksmes negadījums, pieļāvis Kriminālprocesa likuma 12., 20. panta, 59. panta pirmās daļas pārkāpumu. No lietā esošajiem dokumentiem – Ceļu satiksmes negadījuma reģistrēšanas protokola un Transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokola – redzams, ka policijas darbinieks par transportlīdzekļa vadītāju norādījis šajā kriminālprocesā apsūdzēto personu. Policijas darbinieks Ceļu satiksmes negadījuma reģistrēšanas protokolā norādījis, ka apsūdzētā vadītā automašīna nobraukusi no ceļa un apgāzusies, jo viņš nav ticis galā ar automašīnas vadīšanu. Citi ceļu satiksmes negadījuma iemesli nebija konstatēti. Tādējādi, iepazīstoties ar minēto dokumentu saturu, procesa virzītājam jau pirmajā nopratināšanas reizē bija pamats atzīt, ka apsūdzētais ir persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību atbilstoši Kriminālprocesa likuma 60.²pantam.

Tiesai, izskatot celto apsūdzību, jāvērtē, vai apsūdzētais atbilst liecinieka statusam un vai uz viņu bija attiecināma Kriminālprocesa likuma 111. panta pirmajā daļā lieciniekam izvirzītā prasība – sniegt patiesu liecību. Nozīme ir nevis personas procesuālajam statusam, kam šajā gadījumā ir formāls raksturs, bet gan personas faktiskajai saistībai ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu.

Vienlaikus Senāts vērsa uzmanību, ka tiesai jāpārliecinās, ka apsūdzētajam alkohola reibums netraucēja sniegt liecības. Uz to, ka apsūdzētā uzvedību ietekmēja alkohola reibums un šādā reibuma stāvoklī personai ir uztveres traucējumi, norādīts gan ārsts narkologs, gan ekspertīzes atzinumā.