Ar visu cieņu pret Senātu, bet tomēr.......
Ja no lietas redzams, ka varētu būt noilgums (piem. no attiecīgā darījuma noslēgšanas pagājuši 3 vai 10 gadi) tad tiesai ir pienākums pieprasīt tieši no Prasītāja, lai viņš pierādītu vai viņš pārtraucis noilguma tecēšanu. No Atbildētāja nav nepieciešama nekāda ieruna un atbildētājam tas nav jāpierāda, jo atbildētājs nevar pierādīt to, kas neeksistē.

Tomēr jābūt kādai konsekvencei. Ja Senāts pasaka, piemēram, ka likumiskie % (CPL 195.p.) - tas ir imperatīvā norma (kaut gan es līdz šim nesaprotu tādu atziņu, bet nu labi- tā izlēmis) un šeit nav dispozivitātes, kāpēc noilgums nav imperatīvā norma un šeit ir dispozivitāte???
Atšķirībā no %, šeit likums pasaka strikti - ja ir noilgums - saistība ir „mirusi”. Un noilgums nav atkarīgs no Atbildētāja un viņa ierunām.

Kā norāda profesors V.Sinaiskis Noilguma kā sevišķa saistību tiesību izbeigšanās veida centrālā ideja ir saistību tiesību izbeigšanās ar laika (likumā noteiktā noilguma termiņa) notecēšanu (1893.p.) (sk. Profesors Dr.iur. V.Sinaiskis. Latvijas Civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības., Latvijas Juristu biedrība, Rīga: 1996, 155.lpp.).

Likumā taču nav norādes, ka lai noilgums nostrādātu ir jābūt ierunai. Tiesai ir pienākums pārbaudīt un Prasītājam pierādīt, ka saistība ir „dzīva” un nav „mirusi”.

Šeit ir saskatāma banku un ātro kredītdēvēju lobēšana. Jo, ja prasība tiks izskatīta bez atbildētāja klātbūtnes, tas taču nenozīmē, ka nav jāievēro likums.

Ar Civillikuma 1910.pantā doto formulējumu ir uzsvērts, ka noilgums ne tikai izslēdz iespēju saņemt tiesas aizsardzību, bet rada saistības izbeigšanos vispār. Nevienam nav pienākums izpildīt saistību pat tad, ja ir neapšaubāmi pierādījumi par tās rašanos, izpildes veidu, jo kreditors nav rīkojies likumā noteiktajā termiņā . Pati saistība noilguma dēļ pēc likuma ir zaudējusi spēku, tā vairs nepastāv to apsvērumu dēļ, kāpēc ir ieviests noilguma institūts (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. I dala. Mācību grāmata., Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 283.-284.lpp., Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.-Rīga: Mans īpašums, 1998., 365.lpp.).

Noilguma tecējums atkarīgs tikai un vienīgi no kreditora darbībām - tas viss ir viņa personiskā attieksme pret parādu. Tad kāpēc ir nepieciešama kāda ieruna? Nevar būt tā, ka ja neviens necēla ierunu, tad saistība ir dzīva, bet ja ieruna ir – tad nē. Tas ir tiesiskais nihilisms.

Tiesai pašai jāzina un jāpiemēro likumi, pat ja kāda puse uz tiem nebija atsaukusies, vai atsaukusies nepareizi. Tiesa nevar ar spriedumu atdzīvināt saistību. Noilgums - tas ir faktiskais stāvoklis (ir vai nav) un tas nav atkarīgs no tā, vai kāds par to ir pateicis vai noklusējis.