20. Jūlijs 2020 12:33
Jaunumi / Tiesu vara
Aicina ievērot vienotu tiesu praksi noilguma piemērošanas jautājumos
8

Augstākās tiesas priekšsēdētājs nosūtījis vēstuli tiesu priekšsēdētājiem ar aicinājumu nodrošināt tiesās judikatūras ievērošanu jautājumā par noilguma nepiemērošanu civillietās ex officio, vienlaikus norādot, ka atkāpšanās no judikatūras ir iespējama, to īpaši pamatojot spriedumā.

Žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” jūlija numurā rakstā "Noilguma iestāšanās pārbaude pēc tiesas iniciatīvas” norādīts, ka nav vienotas tiesu prakses jautājumā par noilguma piemērošanas pamatu, proti, vai tas piemērojams tikai pēc puses iebilduma, vai arī tiesai tas jādara ex officio. Rakstā norādīto spriedumu analīze apliecina, ka šāda problēma patiešām pastāv.

Vairākos rajona un pilsētu tiesu spriedumos ir piemērots noilgums, lai gan minētajos spriedumos neparādās ziņas par to, ka atbildētājs būtu atsaucies uz noilgumu. Atsevišķos spriedumos pat norādīts, ka atbildētājs paskaidrojumus nav sniedzis, kas nozīmē noilguma ierunas neesamību, taču tiesa ex officio piemērojusi noilgumu.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs vērš tiesu priekšsēdētāju uzmanību uz to, ka šajā jautājumā pastāv Senāta prakse, atbilstoši kurai atsaukšanās uz noilgumu civilprocesā ir atbildētāja prerogatīva dispozitivitātes un sacīkstes principu ietvarā. Tas nozīmē, ka tiesa nevar pildīt vienas puses pārstāvja lomu un piemērot noilgumu ex officio, neatspoguļojot spriedumā noilguma ierunu. Tas izriet no Senāta sprieduma lietā Nr.SKC-2482/2015, Nr.SKC-327/2017 un Nr.SKC-292/2018.

Nav šaubu, ka judikatūra Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas izpratnē nav saistoša tādā nozīmē, ka no tās nav pieļaujamas atkāpes. Tomēr, kā norāda Augstākās tiesas priekšsēdētājs, saskaņā ar minēto normu jebkura atkāpšanās no judikatūras ir īpaši jāpamato (sk. arī Senāta spriedumus lietās Nr.SKC-70/2019, Nr.SPC-13/2019 un Nr.SKC-2778/2015).

Augstākās tiesas priekšsēdētājs aicina zemāku instanču tiesu priekšsēdētājus viņu kompetences ietvaros risināt minētās problēmas.

patīk
drukāt
 
 
8 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Normunds Šlitke
24. Jūlijs 2020 / 10:48
0
ATBILDĒT
Likuma Par tiesu varu 17.panta 1.daļa, kas nosaka, ka Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību, tiek piemērota vietā un nevietā, tostarp, visos gadījumos, kad tiesa vai tiesnesis ir pārkāpis attiecīgā procesa normas, piemēram, kad pēc savas iniciatīvas ir norādījis uz pierādīšanas līdzekli, kas pusei ir jāiesniedz, uzdodot tam arī termiņu, vai arī kad tādu ir izprasījis pats pēc savas iniciatīvas!
Bieži vien apzināti pārspīlējot saku, ka tik pat labi šo tiesību normu varētu likt pamatā nopratināšanai, piemērojot zināmus spīdzināšanas elementus.
Uzskatu, ka brīdī, kad ir sākusies tiesa (pēc būtības) civillietā vispārējā kārtībā tiesnesim ir jābūt moderatoram, kurš vada pušu sacīksti, nevis vienas puses (tiesneša ieskatā - vājākās) aizstāvim.
Tai pat laikā uzskatu, ka svarīgākie lēmumi lietā ir nevis gala nolēmums, bet gan tiesneša lēmums par lietas ierosināšanu un pierādījumu pievienošanu lietas materiāliem, kuri parasti tiek noformēti (ja vispār!) nelikumīgi, t.i. neievērojot CPL 229. panta ceturtās daļas nosacījumus, 230. panta formu un 231. pantu.
Tieši civillietas ierosināšanas stadijā tiesnesis ir tiesīgs norādīt, ka, piemēram, prasības tiesības par 120 gadu veca aizdevuma līguma izpildi, nav pietiekami pieradītas, atstājot pieteikumu bez virzības.
Leo
23. Jūlijs 2020 / 01:38
3
ATBILDĒT
Ar visu cieņu pret Senātu, bet tomēr.......
Ja no lietas redzams, ka varētu būt noilgums (piem. no attiecīgā darījuma noslēgšanas pagājuši 3 vai 10 gadi) tad tiesai ir pienākums pieprasīt tieši no Prasītāja, lai viņš pierādītu vai viņš pārtraucis noilguma tecēšanu. No Atbildētāja nav nepieciešama nekāda ieruna un atbildētājam tas nav jāpierāda, jo atbildētājs nevar pierādīt to, kas neeksistē.

Tomēr jābūt kādai konsekvencei. Ja Senāts pasaka, piemēram, ka likumiskie % (CPL 195.p.) - tas ir imperatīvā norma (kaut gan es līdz šim nesaprotu tādu atziņu, bet nu labi- tā izlēmis) un šeit nav dispozivitātes, kāpēc noilgums nav imperatīvā norma un šeit ir dispozivitāte???
Atšķirībā no %, šeit likums pasaka strikti - ja ir noilgums - saistība ir „mirusi”. Un noilgums nav atkarīgs no Atbildētāja un viņa ierunām.

Kā norāda profesors V.Sinaiskis Noilguma kā sevišķa saistību tiesību izbeigšanās veida centrālā ideja ir saistību tiesību izbeigšanās ar laika (likumā noteiktā noilguma termiņa) notecēšanu (1893.p.) (sk. Profesors Dr.iur. V.Sinaiskis. Latvijas Civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības., Latvijas Juristu biedrība, Rīga: 1996, 155.lpp.).

Likumā taču nav norādes, ka lai noilgums nostrādātu ir jābūt ierunai. Tiesai ir pienākums pārbaudīt un Prasītājam pierādīt, ka saistība ir „dzīva” un nav „mirusi”.

Šeit ir saskatāma banku un ātro kredītdēvēju lobēšana. Jo, ja prasība tiks izskatīta bez atbildētāja klātbūtnes, tas taču nenozīmē, ka nav jāievēro likums.

Ar Civillikuma 1910.pantā doto formulējumu ir uzsvērts, ka noilgums ne tikai izslēdz iespēju saņemt tiesas aizsardzību, bet rada saistības izbeigšanos vispār. Nevienam nav pienākums izpildīt saistību pat tad, ja ir neapšaubāmi pierādījumi par tās rašanos, izpildes veidu, jo kreditors nav rīkojies likumā noteiktajā termiņā . Pati saistība noilguma dēļ pēc likuma ir zaudējusi spēku, tā vairs nepastāv to apsvērumu dēļ, kāpēc ir ieviests noilguma institūts (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. I dala. Mācību grāmata., Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 283.-284.lpp., Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.-Rīga: Mans īpašums, 1998., 365.lpp.).

Noilguma tecējums atkarīgs tikai un vienīgi no kreditora darbībām - tas viss ir viņa personiskā attieksme pret parādu. Tad kāpēc ir nepieciešama kāda ieruna? Nevar būt tā, ka ja neviens necēla ierunu, tad saistība ir dzīva, bet ja ieruna ir – tad nē. Tas ir tiesiskais nihilisms.

Tiesai pašai jāzina un jāpiemēro likumi, pat ja kāda puse uz tiem nebija atsaukusies, vai atsaukusies nepareizi. Tiesa nevar ar spriedumu atdzīvināt saistību. Noilgums - tas ir faktiskais stāvoklis (ir vai nav) un tas nav atkarīgs no tā, vai kāds par to ir pateicis vai noklusējis.
Normunds Šlitke > Leo
23. Jūlijs 2020 / 09:54
0
ATBILDĒT
Līdz 1940. gadam procesuālā norma civillietās tieši noteica, ka noilgumu tiesa nedrīkst pārbaudīt pēc savas iniciatīvas. Civilprocesa likums, kas, atjaunojot Civillikuma un Satversmes spēku, ir Civilprocesa nolikuma netiešs pēctecis, šīs normas nepārņēma, jo ir mainījusies paradigma - publiskai personai ir atļauts tikai tas, ko nosaka likums. Tāpēc tiesai, skatot lietu vispārīgā kārtībā, t.i., ne sevišķās tiesāšanās kārtībā un ne ar atsevišķu lietu kategorijai noteiktajām īpatnībām, nav tiesības uzdot pusēm jautājumus, ko likums tieši neparedz - ne par noilgumu, ne citiem lietas apstākļiem vairāk, nekā nosaka, piemēram, Civilprocesa likuma 167. panta otrā daļa - "Tiesnesis var uzdot jautājumu lietas dalībniekam, ja viņš izsakās neskaidri vai nenoteikti, kā arī tad, ja no paskaidrojumiem nav redzams, ka lietas dalībnieks atzītu vai noliegtu apstākļus, uz kuriem pamatoti pretējās puses prasījumi vai iebildumi."
Jāatgādina, ka analfabētisms pasaulē ir gandrīz pilnībā izskausts tikai pēdējo divu gadsimtu laikā, bet tiesas pastāv jau gadsimtiem ilgi. Turklāt aizvien vairāk kā 99% līgumu tiek slēgti mutvārdos. Arī šādi līgumi bauda tiesas aizsardzību, tostarp, jautājumā par noilgumu. Turklāt nacionālie likumi, kas regulē civiltiesības, lielākoties ir ar ietekama raksturu, proti, nav ne pavēlošas, ne arī aizliedzošas tiesību normas, tāpēc tiesnesim nav "jāzina likums". Tāpēc Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 2. punkts ir zināms arhaisms - prasību var celt arī tad, ja tā nav pamatota ne ar vienas (starptautiski atzītas) valsts likumu. Turklāt tiesību normu iedalījums "likumos" un citos tiesību avotos ir lokāls (mums nav tiesību savām mērauklām piemērot citas teritorijas vai cita veida telpas tiesību avotus).
To varētu ilustrēt ar piemēru, ka Civilprocesa likuma 32.1 pants tiktu paplašināts tā, ka Latvijas tiesas prasības sūtītu uz Igauniju, Zviedriju un Krieviju un otrādi. Ko tad?
Jāatzīst, ka Latvijas sabiedrība vēl aizvien nav gatava sacīkstei ne civilprocesā, ne arī kriminālprocesā....
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 5
COVID-19: tiesiskie aspekti
Lasītākie jaunumi
TIESU VARA
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 205 iestādes
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties