Faktiskie apstākļi

Personas dēlam bija nepieciešama operācija, kuru bija iespējams veikt Latvijā. Tomēr persona reliģisku apsvērumu dēļ nepiekrita, ka operācijas ietvaros dēlam tiktu pārlietas asinis. Latvijā nepieciešamo operāciju bija iespējams veikt tikai ar asins pārliešanu un nepastāvēja medicīniski pamatotu iemeslu tam, lai minētā operācija tiktu veikta bez asins pārliešanas. Persona atteicās no Latvijā pieejamā veselības aprūpes pakalpojuma, lai veiktu operāciju bez asins pārliešanas citā Eiropas Savienības (turpmāk – Savienība) dalībvalstī. Kad persona vērsās Nacionālajā veselības dienestā ar lūgumu izsniegt tai S2 veidlapu "Apliecinājums par tiesībām uz ārstēšanu" saskaņā ar Regulā Nr. 883/2004 noteikto procedūru, lai tās dēlam tiktu veikta nepieciešamā operāciju citā dalībvalstī par Latvijas budžeta līdzekļiem, persona saņēma atteikumu. Atteikumu pamatoja apstāklis, ka nepieciešamo operāciju iespējams veikt Latvijā un nav medicīniska rakstura iemeslu šīs operācijas veikšanai bez asins transfūzijas. Persona apstrīdēja atteikumu Veselības ministrijā, tomēr Nacionālās veselības dienests negrozīja sākotnējo lēmumu. Tādēļ persona vērsās tiesā, norādot, ka tā tiek diskriminētā, jo lielākajai daļai veselības aprūpes sistēmai piederīgo ir iespēja saņemt vajadzīgo veselības aprūpes pakalpojumu, neatsakoties no savas reliģiskās pārliecības. Gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa personas pieteikumu noraidīja. Lietai nonākot Senātā, tika nolemts uzdot Tiesai divus prejudiciālus jautājumus.

Tiesas secinājumi

Tiesa secināja, ka no tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka nepastāvēja neviens medicīniski pamatots iemesls, lai personas dēls nevarētu saņemt Latvijā pieejamo ārstēšanu. Tomēr, atsakot personai izsniegt iepriekšējo atļauju, kas paredzēta Regulas Nr. 883/2004 20. panta 1. punktā, dalībvalsts īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, un tādēļ tai jāievēro Hartā garantētās pamattiesības, tostarp Hartas 21. pantā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Tiesa norādīja, ka jebkādas diskriminācijas aizliegumam reliģijas vai pārliecības dēļ ir imperatīvs raksturs kā Savienības tiesību vispārējam principam.

Tiesas arī norādīja, ka atbilstoši diskriminācijas aizlieguma principam salīdzināmās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme un ka atšķirīgās situācijās nedrīkst būt vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnojama. Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, kas ir izvirzīts attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar attiecīgo attieksmi tiecas sasniegt.

Tādējādi Tiesa secināja, ka Senātam jāpārbauda, vai atteikums piešķirt personai Regulas Nr. 883/2004 20. panta 1. punktā paredzēto iepriekšējo atļauju rada atšķirīgu attieksmi reliģijas dēļ. Ja tas tā ir, tad Senātam ir jāpārbauda, vai šī atšķirīgā attieksme ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju.

Tiesa vienlaikus norādīja, ka tās ieskatā Latvijas tiesiskais regulējums ir formulēts neitrāli un nerada tiešu diskrimināciju reliģijas dēļ. Taču Tiesa secināja, ka atteikums piešķirt personai iepriekšējo atļauju rada netiešu atšķirīgu attieksmi reliģijas dēļ, tādēļ Tiesa vērtēja, vai šī atšķirīgā attieksme ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju.

Kopumā Tiesa secināja, ka, nepastāvot iepriekšējas atļaujas sistēmai, kura būtu balstīta tikai uz medicīniskiem kritērijiem, piederības dalībvalsts būtu pakļauta papildu finansiālajam slogam, kas būtu grūti paredzams un kas varētu radīt risku tās veselības apdrošināšanas sistēmas finansiālajai stabilitātei.

Tas, ka šajos apstākļos iestādes neņēma vērā personas reliģisko pārliecību, Tiesai šķita pamatoti. Tādēļ Tiesa uz pirmo jautājumu atbildēja tādējādi, ka Regulas Nr. 883/2004 20. panta 2. punktam un Hartas 21. panta 1. punktam nav pretrunā tas, ka personas dzīvesvietas dalībvalsts atsakās izsniegt iepriekšējo atļauju, ja šajā dalībvalstī pieejama stacionārā ārstēšana, par kuras medicīnisko efektivitāti nav šaubu, taču izmantotā ārstēšanas metode neatbilst personas reliģiskajai pārliecībai.

Vērtējot Direktīvas 2011/24 piemērojamību, Tiesa norādīja, ka Senātam ir jānosaka, vai persona varēja lūgt iepriekšēju atļauju Direktīvas 2011/24 8. panta izpratnē, un vai vēlāk iesniegts atmaksāšanas pieprasījums bija jāuzskata par iesniegtu pēc valsts tiesībās paredzētajiem termiņiem.

Attiecībā uz Direktīvas 2011/24 interpretāciju par to, vai valstij bija jāatlīdzina citā dalībvalstī saņemto veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas atbilstoši valstī noteiktajam cenrādim, Tiesa norādīja, ka valsts nevar atteikt personai izsniegt atļauju tai nepieciešamā veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanai, pat ja valstī ir pieejama nepieciešamā ārstēšana, taču izmantotā ārstēšanas metode neatbilst personas reliģiskajai pārliecībai. Pie šāda secinājuma Tiesa nonāca, ņemot vērā, ka valsts veselības sistēma nevar tikt pakļauta tādam papildu izmaksu riskam saistībā ar pārrobežu veselības aprūpes izdevumu segšanu, kā tas ir Regulā Nr. 883/2004 paredzētās procedūras gadījumā. Direktīvas 2011/24 ietvaros piederības valsts netiek pakļauta papildu finansiālam apgrūtinājumam pārrobežu aprūpes gadījumā.